I feel like,

Es vairs neko negribu meklēt, pat ne atrast. Ka mani jautājumi skan kā vāri šļupsti līdz apsīkst dzidrā dunošā patiesībā. Ka visa mana iešana vienai ārā ir savāds sapnis, maldīšanās fantāzijā projām no sevis no centra; tur ārā nekā nav, man nav pie kā iet, man nav ko atrast, man ko jautāt, man nav ko iegūt. Viss ir redzams, viss ir rasts un pārējais ir triviāla pasaulība, triviāls laiks, sapņainība; kā mīksts sviests tie kūst manās siltajās rokās. Es vairs nevaru cīnīties pretī pasaulei, sapņainībai.

I feel like, es esmu gatava visu nolikt malā, un tagad šķiet, es jau biju nolikusi visu malā kaut kādā netveramā sākumā. Mākslīga vienaldzība izzūd roku rokā ar saspīlētiem jautājumiem. Neizlikties, ka ārpasaulē ir lietas, ko es varu iegūt, ka jebkas no tā visa jebkad ir bijis patiess. Es apņemu savu vietu savā esībā, atbildes kas ir dotas un kas nebūs, un mūžību, kas man ir visa un no kuras man nav nemaz.

Es zinu, ka te priekš manis nekā nav. Es varu tikai dot, bet pati vairs neko neņemšu. Es negribu vairs ņemt to, kas nav mans un ko man nevajag, sapņainību. Es negribu mākslīgi fabricēt interesi pret pasauli šeit ārā, kas nav pelnījusi šo manu krāpniecību. Piedod, ka es te vēl mazliet uzkavējos, es pret tevi izturēšos cik maigi iespēju. Es laikam visu šo laiku nespēju pieņemt savu situāciju un domāju, ka tas ir fucking negodīgi, bet tagad es to pieņemu labprātīgi un pat kā mīļu draugu, ko ar visgaišākajiem nodomiem atsūtījis pats Dieviņš. Tas kas mani visvairāk satricināja, tagad man ir mīļš. Tā nu es te vēl mazliet būšu cik un kā paredzēts.

Es esmu apstājusies un beidzot varu skatīties pa īstam, elpot tagadnes dzidro dzīvības gaisu. Es vairs negrozu galvu apkārt un projām kā apsēstīgā skurbuļa reibonī, mani netrenkā rēgi un vadātāji. Es esmu krāšņā nomodā un manas acis ir lielas un spožas. Manam nemieram vairs nav svara un tas klausīgi plēn. Mana dāvātā pārliecība pēkšņi ir viszaļoksnākais un staltākais dzīvības koks, pār kuru kā svētība un žēlastība ir aususi mana absolūtā padošanās.

Kas tramīgi nekrietns un nodevīgs manā prātā ir atlūzis un izzudis. Kā ļaunas burvestības ir lauzti iemesli mānīties un izlikties, satriekti untumi tvarstīties un ārdīties. Man rokās salijis maigs nespēks tās segt priekšā acīm, un kā dūmaka nokrīt fokuss uz nākotnes fantāziju un pagātnes iztēli, pagaist vaļa flirtēt ar grēcīgo atkāpi no patiesības.

Kā dzīvības eleksīrs dziļš miers dzirda manus kaulus ar stiprību un pilda tos ar īstenību. Pluinīt mani var vējš, kaltēt saule, izmērcēt lietus, stindzināt sals, tomēr arvien es esmu; biju stādīta, esmu iesakņojusies, būšu augoša un zaļojoša vietā no kuras pati aiziet es nevaru un negribu.