Mans plāniņš ir: pabeigt skatīties Love Island tuprinot neko nedarīt dzīvē arī turpmākās vairākas dienas; turpinājumā atsākt eksistenciālo dzīvi, pievēršoties neizlasītajām depresīvajām grāmatām par kristīgo misticismu, Latvju bāleliņiem, nedualitāti un gulagu, plus kaut kādas krievu noveles; atsākt skriet kamēr sauronīgā laikapstākļu elles acs snauduļo.

Vēl arī es redzēju citu bomzi Piccadilly Circus. Bija karstākā gada diena, uz ielas bija minimums 38-42 grādi pēc Celsija un vairāk. Bomzis, kurš bija pastalts vīrietis ap 50, iededzis brūns vai netīrs, ar kailu spīdīgu torsu, celīšus pievilcis pie krūtīm un apsedzis ar Anglijas karoga rotātu ļoti siltu sedziņu, bija atmeties pašā svelmjainākajā, saules terorizētākajā ielas stūrī, garlaikoti skatījās uguns acī un malkoja viskiju no mazas, plakanas pudelītes. Es laikam arī atceros, ka viņam iespējams bija Salaveča cepure.

Pēc tam es netīšām nokāpu uz Bakerloo līnijas platformu, un neveikli attapusies elles karstajās dzīlēs, slēpjot oi-es-laikam-netīšām-trāpījos-apokalipsē mulsumu, raiti kāpu atpakaļ augšzemē, lai ceļu turpinātu kājām. Būtībā starp elles stadijām pazemē un augšzemē nebija lielas atšķirības.

Vēl arī Love Island mani ir totāli iedvesmojusi komunikācijas kontekstā. Es vienmēr domāju, ka sarunām starp cilvēkiem ir jābūt maksimāli concise, on point un apgaismotu eksistenciālismu demonstrējošām, bet tagad es saprotu, ka cilvēki var vienkārši sarunāties laiski, vietām mainot vienus un tos pašus piecus vai pat trīs vārdus, what a sheer delight!