Vakar atkal biju pie Rūperta. Būtībā nekas nesniedz piepildījumu. Tur savācas visādi bēdu putni, un es esmu viens no viņiem. Mūžīgi jautājumi, neapmierinošas atbildes. Vārdi ir bezjēdzīgi, ja tiem nav darbības. Darbība ir bezjēdzīga, ja tā ignorē vārdus.
Atbraucot atpakaļ, ļoti ātri es ieslīgstu tajā vientulības sapelējuma migliņā, kas pārklāj cēlu kaismi ar rēnu vienaldzības rasu. Viss, kas atliek ir atdoties liegajam bezcerības slābumam un plūst projām pa esības upi, kas aijā un nes velnsviņzin kur.
Anglija sāpīgi šķīdina manu apziņu, bet Latvija to skaudri koncentrē. Rūperts saka, ka mans prāts ir ilūzija, un mans vienīgais ierocis ir pakļaušanās.
Esot mājās izvērtās vairākas garas diskusijas ar mammu un māsu par to, cik es esmu enerģētiski defektīva. No vienas puses arī tas man ir jauks izaicinājums, kļūt vēl pakļāvīgākai savam vientulības liktenim, transcendēt vēl brutālāk, un savas sirsniņas stīgas spēlēt ar arvien izsmalcinātāku sāpju dzelonīti. Bet no otras puses tas mani pamatīgi sarūgtināja, jo es daļēji zinu, ka viņām ir taisnība. Mammas galvenais pārmetums bija, ka lai arī es šķietami iztaisos kā normāls cilvēks, manī ir šaušalīgs pretestības, atgrūstamības, negribības, barjerības, nenāciet-man-klāt-amības briesmonis. Ka cilvēkiem atliek uz mani ar sekundes simtdaļu paskatīties, lai gribētu notīties, vai pat lai es izzustu viņu skatam. Ka esmu iespējusi sevi padarīt neredzamu ar savu neatkārtojami bloķējošo enerģētiku vien. Ka mana balss izklausās kā žēlošanās un būtībā es esmu viselēģiskākās, visvēlākās novembra dienas ekvivalents. Es it kā zinu, ka patiesi ļoti bieži pasaulē pārvietojos ar asu "lūdzu atstājiet manu svina čaumalu mierā, jo sāpes" auru, bet es vienmēr biju iedomājusies, ka to overraido mazā "tomēr vislabāk nepievērsiet šīm muļķībām uzmanību, jo es jūs mīlu un mīliet arī mani mūžīgi, jo mēs esam pati mīlestība, kas ir esība" liesmiņa. Šīs sarunas, komplektā ar konstantu korelējošo mortified self-indulgence sajūtu, mani pamatīgi panīcināja un es būtībā nezināju kur dēties. Tagad, esot atpakaļ vienuma klusumā, man ir vieglāk, bet jūtos, kā šī tiranizēšana ir mani atmetusi ļoti tālu projām no jebkāda risinājuma, kuru es varētu būt varējusi sasniegt ar savu problēmu ignorēšanu un aizstāšanu ar pakāpenisku drosmi un darbību; lai ir kas ir.
Vakar esot pie Rūperta satumsa, sākās pērkoņa negaiss, smagi lija, bija bezgaisīgs un sutīgs, zibeņoja. Tas telpas un sarunas ambienci padarīja izcili slodzīgu un smagu. Vairāki cilvēki jautāja, kā tikt galā ar bezcerīgo frustration, nespējot saskaņot sapratni ar cilvēkesības realitāti. Viena sieviete jautāja, kā saskaņot sapratni ar konstantām fiziskām sāpēm. Kāpēc jūs to jautājat simts reizes, kāpēc jūs vēl ticat atbildei kā konceptam!? Viens vīrietis pastāstīja, ka viņam Northern Line trāpījās tāds pats nonduality moments kā man Victoria Line. Smukais čalis arī tur nebija, ar ko šķiet ir noslēdzies mūsu vasaras romāns. Vīrietim, kas sēdēja aiz manis, divas stundas oda elpa. Rūperta atbildes bija vecas un pasausas, ka your teacher shall be your final and greatest disappointment, bet es zinu, ka visi jautājumi ir bad faith and lack of neuroplasticity practice.
Cilvēki runā par lietām, ko viņi ir darījuši, bet ne par jūtām, ko ir jutuši. Visiem taču ir skaidrs, ka lietas ir otršķirīgas jūtām. Ka tas kā tu dzīvo ir otršķirīgs tam kā tu jūties tādējādi dzīvojot. Ziņās uzskaita faktus bet ne jūtas. Paziņas apmainās pieredzēm, bet ne sajūtām. Es stāstu, ko es darīju atvaļinājumā, bet ne ko jutu. Nav tā, ka vienīgais, ko es jutu bija "Nice, and great." Nedrīkst. Jābūt pašaizliedzīgam. Dievaizliedzīgam?
Būtībā jau es zinu, ka vienīgā izeja ir labestība jūtās, vārdos un darbos.
Atbraucot atpakaļ, ļoti ātri es ieslīgstu tajā vientulības sapelējuma migliņā, kas pārklāj cēlu kaismi ar rēnu vienaldzības rasu. Viss, kas atliek ir atdoties liegajam bezcerības slābumam un plūst projām pa esības upi, kas aijā un nes velnsviņzin kur.
Anglija sāpīgi šķīdina manu apziņu, bet Latvija to skaudri koncentrē. Rūperts saka, ka mans prāts ir ilūzija, un mans vienīgais ierocis ir pakļaušanās.
Esot mājās izvērtās vairākas garas diskusijas ar mammu un māsu par to, cik es esmu enerģētiski defektīva. No vienas puses arī tas man ir jauks izaicinājums, kļūt vēl pakļāvīgākai savam vientulības liktenim, transcendēt vēl brutālāk, un savas sirsniņas stīgas spēlēt ar arvien izsmalcinātāku sāpju dzelonīti. Bet no otras puses tas mani pamatīgi sarūgtināja, jo es daļēji zinu, ka viņām ir taisnība. Mammas galvenais pārmetums bija, ka lai arī es šķietami iztaisos kā normāls cilvēks, manī ir šaušalīgs pretestības, atgrūstamības, negribības, barjerības, nenāciet-man-klāt-amības briesmonis. Ka cilvēkiem atliek uz mani ar sekundes simtdaļu paskatīties, lai gribētu notīties, vai pat lai es izzustu viņu skatam. Ka esmu iespējusi sevi padarīt neredzamu ar savu neatkārtojami bloķējošo enerģētiku vien. Ka mana balss izklausās kā žēlošanās un būtībā es esmu viselēģiskākās, visvēlākās novembra dienas ekvivalents. Es it kā zinu, ka patiesi ļoti bieži pasaulē pārvietojos ar asu "lūdzu atstājiet manu svina čaumalu mierā, jo sāpes" auru, bet es vienmēr biju iedomājusies, ka to overraido mazā "tomēr vislabāk nepievērsiet šīm muļķībām uzmanību, jo es jūs mīlu un mīliet arī mani mūžīgi, jo mēs esam pati mīlestība, kas ir esība" liesmiņa. Šīs sarunas, komplektā ar konstantu korelējošo mortified self-indulgence sajūtu, mani pamatīgi panīcināja un es būtībā nezināju kur dēties. Tagad, esot atpakaļ vienuma klusumā, man ir vieglāk, bet jūtos, kā šī tiranizēšana ir mani atmetusi ļoti tālu projām no jebkāda risinājuma, kuru es varētu būt varējusi sasniegt ar savu problēmu ignorēšanu un aizstāšanu ar pakāpenisku drosmi un darbību; lai ir kas ir.
Vakar esot pie Rūperta satumsa, sākās pērkoņa negaiss, smagi lija, bija bezgaisīgs un sutīgs, zibeņoja. Tas telpas un sarunas ambienci padarīja izcili slodzīgu un smagu. Vairāki cilvēki jautāja, kā tikt galā ar bezcerīgo frustration, nespējot saskaņot sapratni ar cilvēkesības realitāti. Viena sieviete jautāja, kā saskaņot sapratni ar konstantām fiziskām sāpēm. Kāpēc jūs to jautājat simts reizes, kāpēc jūs vēl ticat atbildei kā konceptam!? Viens vīrietis pastāstīja, ka viņam Northern Line trāpījās tāds pats nonduality moments kā man Victoria Line. Smukais čalis arī tur nebija, ar ko šķiet ir noslēdzies mūsu vasaras romāns. Vīrietim, kas sēdēja aiz manis, divas stundas oda elpa. Rūperta atbildes bija vecas un pasausas, ka your teacher shall be your final and greatest disappointment, bet es zinu, ka visi jautājumi ir bad faith and lack of neuroplasticity practice.
Cilvēki runā par lietām, ko viņi ir darījuši, bet ne par jūtām, ko ir jutuši. Visiem taču ir skaidrs, ka lietas ir otršķirīgas jūtām. Ka tas kā tu dzīvo ir otršķirīgs tam kā tu jūties tādējādi dzīvojot. Ziņās uzskaita faktus bet ne jūtas. Paziņas apmainās pieredzēm, bet ne sajūtām. Es stāstu, ko es darīju atvaļinājumā, bet ne ko jutu. Nav tā, ka vienīgais, ko es jutu bija "Nice, and great." Nedrīkst. Jābūt pašaizliedzīgam. Dievaizliedzīgam?
Būtībā jau es zinu, ka vienīgā izeja ir labestība jūtās, vārdos un darbos.
4 atziņas | teikt