Šodien krustu šķērsu, teju pilnas dienas garumā izstaigāju debesu valstību Rīgu divatā ar cilvēku, kurš bez mitēšanās sprauda man ausīs batonus par to, cik viņš ir ļauns, atriebīgs, iedomīgs, nicīgs, melīgs, divkosīgs, cimperlīgs un vājš, arvien nonākot pie secinājuma, ka viss viņam ir pazaudēts un bez jebkādām turpmākām iespējām, un tas cilvēks biju es.

Mēs bijām Stūra Mājā, braucām pa Daugavu ar kuģīti un žēlām asarainām acīm katrā garām slīdošajā kafejnīcā cerējām bezcerīgi ieraudzīt pazīstamu, mīļu seju, kas viņu aicinātu.

Šķiet, jo garīgi kvalificētāka es kļūstu, jo vairāk es atsvešinu cilvēkus, nu jau arī ģimeni. Varbūt es ko fundamentālu esmu pārpratusi, kā šis viss varēja būt velti, vai es nogriezos pa nepareizu taku un iemaldījos ellē?

Dažas lietas, kas man salauza sirdi šodien:

1) Stūra Mājā, kur bija fotogrāfijas ar cietumnieku iegravējumiem uz kameru sienām, kāds bija uzrakstījis "Div dūjiņas gaisā skrēja"
2) Peldot ar kuģīti pa Daugavu, attālinoties no centra, upes krastā zaļu vakara saules apmirdzētu koku un krūmu ielokā uz laipiņas cieši blakus gulēja puisis ar meiteni.
3) Milzīgs, ļoti kluss parks, kurā nekad nebiju bijusi, kaut kur ap Miera ielu.
4) Nevarēšana ieiet skaistās, sentimentālās kafejnīcās, jo esmu vientule.

Pēc tam hraņīgais pastaigas biedrs kaut kur notinās vai varbūt nogrima renstelē, un atnākusi mājās uz balkona inkognito sūcu alu, neveikli flirtējot ar kaiju, kas atlidoja uz palodzes. Es viņai devu vārītu kartupeli, bet viņa uz mani tukši skatījās, es piespiedu roku pie loga rūts un viņa panikā aizlidoja pretī saulrietam.