Patīk, ka no visiem logiem, mašīnām, vārtrūmēm, duravām skan futbola čempiōnšips. Tāda sajūta, ka dzīvē varbūt pat neko vairāk nevajag kā siltu vasariņu, craft beer un futeni. Tad laiski sēdēt un sūcot aliņu blenzt teļļukā vai klausīties rāčiņu. Bet kā lai es aizmirstu par ciešanu jūru, tāpat viņa visam apakšā skalojas un erodē.
Es vēlaizvien cīnos, kā samierināt skumju un mīlestības paradoksu. No vienas puses ar katru nodzīvoto gadu es redzu arvien skaidrāk, ka cilvēks, visa viņa dzīve ir koncentrētas ciešanas. Cilvēki saslimst, viņu sapņi mirst, vientulība smacē, kopība izirst. Bet no otras puses arvien un arvien uzplaiksnī mīlestība, vispārsteidzošākajos konekstos. Par spīti ciešanām cilvēki izrāda laipnību, dod un transcendē. Varbūt, ka tiešām katrs cilvēks ir vai nu optimists vai pesimists. Pesimists nekad nepiedos ciešanu klātbūtni, kamēr optimists vienmēr kaifos uz ciešanu transcendēšanu.
No vienas puses dažreiz šķiet, ka dzīve ir tik skaudra, pat ne man, bet gan citiem man apkārt, ģimenes locekļiem, un tad es iedomājos, kā gan būtu ja viņi padotos, tāpat kā es, brīžos, kad to izjūtu visspēcīgāk. Tas būtu tik neglīti un iznīcinoši. Rūgti vēroju, cik vāji un žēli ir viņu centieniņi turpināt esību. Mani tas pieliplda ar neizmērojamu nepatiku pret sevi un viņiem, un ievainojošu mīlestību reizē. Un šo es nespēju samierināt.
Dažreiz man šķiet, ka man vienkārši pietrūkst kāda sapratnes detaļa, kuru atrodot, es mirklī tiktu transportēta optimistu pusē. Tur, kur uz jebkurām ciešanām ir skaidra atbilde - transcendēt, transcendēt par spīti visam. Bet pagaidām šāda transcendēšana man izliekas spektrā apsēstība-nožēlojamība-inerce-neprātīgum
Es vēlaizvien gribu Rūpertam uzdot jautājumu, bet man šķiet, ka it is my own bad faith that has any question in the first place. Es zinu, ka visus jautājumus atbild izvēle dzīvot. Jo ja tu izvēlies dzīvot, tad vienīgais veids kā dzīvot ir ar jēgu. Es laikam vienkārši vēlaizvien neesmu pārliecināta, vai es gribu dzīvot, vai dzīve ir tā vērta, vai ciešanas ir tā vērtas. Tāpēc arī man ir sajūta, ka man nav kur iet, kur vērsties, kam prasīt, jo tā ir vientulīga izvēle.
Es vēlaizvien cīnos, kā samierināt skumju un mīlestības paradoksu. No vienas puses ar katru nodzīvoto gadu es redzu arvien skaidrāk, ka cilvēks, visa viņa dzīve ir koncentrētas ciešanas. Cilvēki saslimst, viņu sapņi mirst, vientulība smacē, kopība izirst. Bet no otras puses arvien un arvien uzplaiksnī mīlestība, vispārsteidzošākajos konekstos. Par spīti ciešanām cilvēki izrāda laipnību, dod un transcendē. Varbūt, ka tiešām katrs cilvēks ir vai nu optimists vai pesimists. Pesimists nekad nepiedos ciešanu klātbūtni, kamēr optimists vienmēr kaifos uz ciešanu transcendēšanu.
No vienas puses dažreiz šķiet, ka dzīve ir tik skaudra, pat ne man, bet gan citiem man apkārt, ģimenes locekļiem, un tad es iedomājos, kā gan būtu ja viņi padotos, tāpat kā es, brīžos, kad to izjūtu visspēcīgāk. Tas būtu tik neglīti un iznīcinoši. Rūgti vēroju, cik vāji un žēli ir viņu centieniņi turpināt esību. Mani tas pieliplda ar neizmērojamu nepatiku pret sevi un viņiem, un ievainojošu mīlestību reizē. Un šo es nespēju samierināt.
Dažreiz man šķiet, ka man vienkārši pietrūkst kāda sapratnes detaļa, kuru atrodot, es mirklī tiktu transportēta optimistu pusē. Tur, kur uz jebkurām ciešanām ir skaidra atbilde - transcendēt, transcendēt par spīti visam. Bet pagaidām šāda transcendēšana man izliekas spektrā apsēstība-nožēlojamība-inerce-neprātīgum
Es vēlaizvien gribu Rūpertam uzdot jautājumu, bet man šķiet, ka it is my own bad faith that has any question in the first place. Es zinu, ka visus jautājumus atbild izvēle dzīvot. Jo ja tu izvēlies dzīvot, tad vienīgais veids kā dzīvot ir ar jēgu. Es laikam vienkārši vēlaizvien neesmu pārliecināta, vai es gribu dzīvot, vai dzīve ir tā vērta, vai ciešanas ir tā vērtas. Tāpēc arī man ir sajūta, ka man nav kur iet, kur vērsties, kam prasīt, jo tā ir vientulīga izvēle.
1 atziņa | teikt