Mani mēreni fascinē sapņi, kuros ir vārdi.

Vai nu cilvēku vārdi, vai nosaukumi uz veikaliem, mūzikas grupu nosaukumi, grāmatu nosaukumi un vārdi tajās. Šonakt sapņoju, ka biju istabā, kurai stūrī slēpās nezināms Vadims, es viņu tā arī neredzēju, jo aizgāju no tās istabas. Kādu brīdi apātiski bet ar cerību gāju pa trotuāri garām padomju laiku daudzstāvenēm, un tad iekāpu autobusā. Autobuss pabrauca garām krūmos ieaugušam, vecam grāmatu veikalam, uz kura bija rakstīts kaut kas par "Antique collection.." Autobusā, savukārt, man apsēdās blakus vīrietis, gaiši pelēkbrūnā uzvalkā. Viņš šķita uzskrūvēts, agresīvi noskaņots un staipīja un sprindzināja rokas it kā gatavojoties uzbrukumam. Viņš bija izvērsies pa savu sēdvietu kā karalis, tāpēc biju iespiesta stūrī pie loga. Es sapratu, ka viņš ir savāds, neparedzams un varbūt bīstams. Viņš bija savu akmeņaino plecu iekrampējis pret manējo, un es to izmantoju maigi pieglaužoties lai nosnaustos. Tad viņš teica, ka viņu sauc Vācietis.

So tired of being lonely, of trying to find new ways to cope, trying to find survival methods, trying to find new perspectives, trying to transcend, to rationalise, to get comfy in prison, withdrawing in my mind, tired.