Es gribu pamēģināt no ēšanas pilnībā izslēgt glutēnu un paskatīties kā būs. Pēdējā laikā esmu pamanījusi korelāciju, ja apēdu pavairāk maizes vai kaut ko glutēnīgu, tad jūtos kā depressed toast, which is much worse than regular depress. Tad kad ir normāla depresija, tad vienkārši viss šķiet debīli un bezcerīgi, which, I still maintain, is the ontological state of world and its matters. Bet when I am toast, tad man ir papildus tā sajūta, ka my brain is somehow totally incapacitated to do anything about it, as if I've run out of neurons or something. So viss, ko man gribas, ko es spēju padarīt, ir kļūt par mostly inanimate objektu uz dīvāna vai gultā, simmering in an exquisite mixture of dread, anxiety, doom and impotent inertia.
Anyways, es aizvakar biju uz Mariannas Williamsones talk, kas man deva gan iedvesmu gan doom. Marianna is such a beautiful lady, viņa praktiski ir Džordans Pītersons tikai priekš meitenēm. Viņa ir skaista, gracioza, stipra, humble un perfekts Jēzus, plus viņas outfiti vienmēr ir on fleek. Viņas runa kopumā bija viss, ko esmu jau simtsreiz saklausījusies YouTube, un lasījusi viņas grāmatās, but there is just something potent and mesmerising about listening to a human speak. Runas laikā, it sevišķi Q&A laikā mani mazliet plosīja džadžīgums, iekšējs protests, sāpes, kā arī mīlestība un camaraderie. Tagad es pierakstīšu lietas, kas man iespiedās prātā:
1) Visi cilvēki kādreiz ir dziļi nelaimīgi, everybody's suffering is shared. This doesn't really help to alleviate it, but it does prove that suffering is sort of normal, and nothing to go psycho about.
2) Tajā vietā lai strādātu ar sevi, cilvēki vai nu gaida žēlošanu vai vaino un dusmojas uz citiem. It is sort of a sin and harms them further.
3) Pasauli var izglābt tikai glābjot sevi. Tie kas sevi neglābj, māk tikai postīt pasauli. Sevi var glābt un dziedināt caur atvēršanos Dievam, mīlestībai, piedošanai, pazemībai, jūtot un klausoties.
4) Pasaulē ir vientulības, depresijas, eskeipisma epidēmija, kas ir pamatīga un slikta.
5) Cilvēki zina jau pietiekami daudz, tagad ir laiks rīkoties.
6) Ķimerējoties ap savām neirozēm, cilvēks tās spēcina. Kamēr fokusējoties uz Dieva doto un uz labo sevī, cilvēks spēcina savu sirdi un garu.
7) Attīstot sevi cilvēks attīsta pasauli. Noliedzot sevi cilvēks atņem pasaulei.
8) Apvainošanās, vainošana, žēlošanās (lai cik cilvēkaprāt pelnītas un leģitīmas) cilvēku indē, un tā caur cilvēku indē arī pasauli.
9) Kad ir pienācis brīdis piedot un atsacīties no upura pozīcijas, tad cilvēkam ir jāatdod savs ego, kas ir pazemojoši priekš tā indīgā ego. Bet tad augstāks, no Dieva nācis ego stājas vietā, kam mīlestība ir daudz svarīgāka par jebkādu indignation.
10) Pēdējo gadsimtu laikā cilvēks izspēlē Odipa arhetipu, kur viņš ir stājies neķītrās attiecībās ar māti dabu (materiālismu) un aizmirsis par tēvu Dievu (garu), tāpēc kļuvis akls un cieš.
11) Šis nebija no runas, bet man tas arvien ir iespiedies prātā no Mariannas un šķita relevant: in any situation if there is something lacking, it is that which you are withholding, not giving.
Šī runa bija labs kopsavilkums tam, ko pēdējos mēnešus lasu un skatos. Bet tikuntā, man palika sīva sajūta sirdī. Vakara laikā, vienu no jautājumiem uzdeva meitenīte, kurai bija tikai 13 gadi. Viņa pastāstīja, kā viņai ģimenē ir bijusi viena drāma, nāve, drāma, nāve pēc otras, kā viņa pati cieš no depresijas kopš 9 gadiem, un ir divreiz mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Ka tagad viņa palīdzot citiem vienaudžiem ar viņiem runājot par to, un ka tas palīdz viņai pašai. Bet tad viņa teica, ka pēdējā laikā jūoties numb and detached and.. empty, un izplūda karstās, histēriskās maz bērna asariņās. Like wtf, viņai ir 13 gadiņi!
That said, cilvēki, kas uzdeva jautājumus, drīzāk šķita, ka vienkārši izklāstīja savu sāpi un gribēja, lai viņus pažēlo. Marianna viņiem tad prasīja "..and your question is?". Bija tā, ka cilvēki šķiet nemaz negrib dzirdēt risinājumu, viņi ir apsēsti ar gremdēšanos savās sāpēs. Ko es pilnībā saprotu un tagad redzu, ka tas ir nepareizi. No tā ir grūti tikt vaļā, bet to vajag, cita ceļa nav.
This just makes me think, ka tik daudzi cilvēki ar tik mežonīgu spēku mēģina dzīvot par spīti tam, ka viņi ir spiritually homeless, par spīti tam, ka viņi jūtas bezcerīgi un tukši un hroniski sāpīgi. Varbūt tas ir glutēns, bet man pašlaik reāli ir slikta sajūta, ka pasaule lēni taču neizbēgami slīd iekšā iznīcības aizā. Šādas runas ir sort of iedvesmojošas, bet arī izgaismo krīzi kādā atrodas tik daudzi cilvēki. Earth is not home un Stīvens Pinkers ir Illuminati. To be fair though, varbūt arī pasaule garīgā ziņā ir kļuvusi par distopiju.. bet tad tagad cilvēki laikam var izvēlēties, kļūt par Rick Grimes, vai padoties slimy skumju purvam, kas ir varbūt arī glutēns.
Anyways, es aizvakar biju uz Mariannas Williamsones talk, kas man deva gan iedvesmu gan doom. Marianna is such a beautiful lady, viņa praktiski ir Džordans Pītersons tikai priekš meitenēm. Viņa ir skaista, gracioza, stipra, humble un perfekts Jēzus, plus viņas outfiti vienmēr ir on fleek. Viņas runa kopumā bija viss, ko esmu jau simtsreiz saklausījusies YouTube, un lasījusi viņas grāmatās, but there is just something potent and mesmerising about listening to a human speak. Runas laikā, it sevišķi Q&A laikā mani mazliet plosīja džadžīgums, iekšējs protests, sāpes, kā arī mīlestība un camaraderie. Tagad es pierakstīšu lietas, kas man iespiedās prātā:
1) Visi cilvēki kādreiz ir dziļi nelaimīgi, everybody's suffering is shared. This doesn't really help to alleviate it, but it does prove that suffering is sort of normal, and nothing to go psycho about.
2) Tajā vietā lai strādātu ar sevi, cilvēki vai nu gaida žēlošanu vai vaino un dusmojas uz citiem. It is sort of a sin and harms them further.
3) Pasauli var izglābt tikai glābjot sevi. Tie kas sevi neglābj, māk tikai postīt pasauli. Sevi var glābt un dziedināt caur atvēršanos Dievam, mīlestībai, piedošanai, pazemībai, jūtot un klausoties.
4) Pasaulē ir vientulības, depresijas, eskeipisma epidēmija, kas ir pamatīga un slikta.
5) Cilvēki zina jau pietiekami daudz, tagad ir laiks rīkoties.
6) Ķimerējoties ap savām neirozēm, cilvēks tās spēcina. Kamēr fokusējoties uz Dieva doto un uz labo sevī, cilvēks spēcina savu sirdi un garu.
7) Attīstot sevi cilvēks attīsta pasauli. Noliedzot sevi cilvēks atņem pasaulei.
8) Apvainošanās, vainošana, žēlošanās (lai cik cilvēkaprāt pelnītas un leģitīmas) cilvēku indē, un tā caur cilvēku indē arī pasauli.
9) Kad ir pienācis brīdis piedot un atsacīties no upura pozīcijas, tad cilvēkam ir jāatdod savs ego, kas ir pazemojoši priekš tā indīgā ego. Bet tad augstāks, no Dieva nācis ego stājas vietā, kam mīlestība ir daudz svarīgāka par jebkādu indignation.
10) Pēdējo gadsimtu laikā cilvēks izspēlē Odipa arhetipu, kur viņš ir stājies neķītrās attiecībās ar māti dabu (materiālismu) un aizmirsis par tēvu Dievu (garu), tāpēc kļuvis akls un cieš.
11) Šis nebija no runas, bet man tas arvien ir iespiedies prātā no Mariannas un šķita relevant: in any situation if there is something lacking, it is that which you are withholding, not giving.
Šī runa bija labs kopsavilkums tam, ko pēdējos mēnešus lasu un skatos. Bet tikuntā, man palika sīva sajūta sirdī. Vakara laikā, vienu no jautājumiem uzdeva meitenīte, kurai bija tikai 13 gadi. Viņa pastāstīja, kā viņai ģimenē ir bijusi viena drāma, nāve, drāma, nāve pēc otras, kā viņa pati cieš no depresijas kopš 9 gadiem, un ir divreiz mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Ka tagad viņa palīdzot citiem vienaudžiem ar viņiem runājot par to, un ka tas palīdz viņai pašai. Bet tad viņa teica, ka pēdējā laikā jūoties numb and detached and.. empty, un izplūda karstās, histēriskās maz bērna asariņās. Like wtf, viņai ir 13 gadiņi!
That said, cilvēki, kas uzdeva jautājumus, drīzāk šķita, ka vienkārši izklāstīja savu sāpi un gribēja, lai viņus pažēlo. Marianna viņiem tad prasīja "..and your question is?". Bija tā, ka cilvēki šķiet nemaz negrib dzirdēt risinājumu, viņi ir apsēsti ar gremdēšanos savās sāpēs. Ko es pilnībā saprotu un tagad redzu, ka tas ir nepareizi. No tā ir grūti tikt vaļā, bet to vajag, cita ceļa nav.
This just makes me think, ka tik daudzi cilvēki ar tik mežonīgu spēku mēģina dzīvot par spīti tam, ka viņi ir spiritually homeless, par spīti tam, ka viņi jūtas bezcerīgi un tukši un hroniski sāpīgi. Varbūt tas ir glutēns, bet man pašlaik reāli ir slikta sajūta, ka pasaule lēni taču neizbēgami slīd iekšā iznīcības aizā. Šādas runas ir sort of iedvesmojošas, bet arī izgaismo krīzi kādā atrodas tik daudzi cilvēki. Earth is not home un Stīvens Pinkers ir Illuminati. To be fair though, varbūt arī pasaule garīgā ziņā ir kļuvusi par distopiju.. bet tad tagad cilvēki laikam var izvēlēties, kļūt par Rick Grimes, vai padoties slimy skumju purvam, kas ir varbūt arī glutēns.
5 atziņas | teikt