Visus vislabākos nodomus neitralizē sasodītas sāpes. Gada sākumā man šķita (es apzinos ka vārds 'šķita' ir vājš un nenozīmīgs), ka es esmu kārtībā. Kārtībā, kā skaidrībā ar otoloģiski taustāmu nolūku. Bet tagad katrs vārds sāp savā nenozīmībā un ambivalentumā. Un visi, kas smagnēji un viedi-garlaikoti 'nosaka' lietas, pasaka apgalvojumus par dzīvi 'kā notiek' tikos un tikos dzīvē - tas arī ir ļoti vāji, un ziniet to.

Man ir sajūta, ka pašlaik manā dzīvē vārdi un domas saniedz savādu singularitāti, kur tie mirst citai dzīvei, kas aukstasinīga nāk aiz tiem. Sajūta, ka - kāda nozīme, ko es pasaku, es taču to nejūtu! Es nejūtu neko no tā, ko es pasaku. Kā miglas asariņa pār logu, no manis noripo jebkura jēga. Esmu tikai mūžīgā es - bez jebkā cita, vienmēr bez.

Bieži, kad cilvēki ar vārdiem saka žēlas lietas, es metos viņus apšaubīt un nodominēt ar dzidro labuma patiesību, kas it kā spēj uz sevis nest jebkuras sāpes un visu attaisnot. But it is not clear how, therefore it is not clear, therefore it is not so, as only clear things exist truly.

Mans prāts ir olu kultenis, vienīgais, kas ir simetriska, cieti vārīta ola ir mani ikdienas pienākumi, kas sabiezē un kļūst dvēseli varojošāki ar katru smaržīgo pavasara sekundi.

Vienīgais, kas mani mudina darīt cilvēku lietas ir izmisums un paradoksāla nepieciešamība izdzīvot izdzīvošanas pēc. Bet, kad es iedziļinos savā izmisumā, es redzu, ka tas ir truls un naivs un primordiāls. Kaut kas manī glāsmaini un cietsirdīgi saka - ļaujies, ļaujies man - izmisumam, bailēm, bezspēcībai, iznīcībai. Un tad es truli sēžu un neko nesaku, neko nedomāju.. varbūt tā ir ļaušanās. Bet ļaušanās vienīgajā, man pazīstamajā manierē - negribīgi, bez izvēles, melanholiski un ar pretīgumu.

Es Grieķijā dzēru daudz baltvīnu, un atbraucot atpakaļ uz Londonu neapstājos, varbūt tāpēc es atkal visu redzu skaidri. Bez izmisīgās, samākslotās, pat ķecerīgās pietātes.

Es priecājos, ka ievas un ceriņi ir noziedējuši brūnā, sakaltušā nāvē, es esmu atsākusi skriet un taisīt jogu, pāreju uz mērenu keto ēšanu, vairs nelasu garīgas grāmatas, atkal dedzinu smaržkociņus, vairs netulkoju sapņus, darbā esmu kļuvusi pieaugusi, čilīga un drosmīga, es iztēlojos absolūti vientulīgu dzīvi un vairs nerausta kontaktu uzturēšana ar paziņām, es eju vēlāk gulēt un biežāk esmu neizgulējusies, es esmu aiztaisījusi durvis uz naivu pagātni un mana seja ir cietāka un nesatricināmāka, mana sirds ir cietāka un svešāka, es vairs neskatos seriālus, reti kad filmas, reti kad klausos mūziku, mana motivācija ir līdz šim zemākajā punktā, tomēr mani motivē nauda un apziņa, ka mana apziņa kādu dienu zudīs - es izdzīvoju priekš tās dienas, tiecoties uz šo dienu.