Mani pēdējā laikā unsettlo fenomens pirms aizmigšanas. Dažreiz, kādu īsu sprīdi pirms totālas aizmigšanas, es attopos, ka esmu kādu brīdi gulējusi, slīgusi nomiedzī bez apziņas. Tā sajūta ir tāda, ka es zinu, ka neesmu bijusi aizmigusi, jo esot aizmigušai, apziņa zūd, kā pazaudēts laiks. Bet šajā transveidīgajā pusmiegā, es atceros laiku un zinu, ka vienkārši esmu pusapziņā gulējusi gultā kā vobla, bez sevis-apziņas, kā savāda, hipnotiska vobla. Tad, kad apziņa manī atkal uzšķiļas, es iztrūkstos un jūtos ļoti unheimlich un neomulīgi, tā it kā es pati sev tikko biju svešiniece (kas ir šis svešinieks, kura ķermenis man tagad atkal pieder). It kā inerta, more basic apziņa manī būtu uzpeldējusi, appludinājusi un apdullinājusi into submission. Tad es esmu tik izmisīgi pateicīga, par sevis-apziņu, tad atkal pārņem tā incredulous a bit hysteric gratitude, kādu es associēju ar dziļāku eksistenciālu apziņu, Dieva sapratni, kāda pārņem saprotot, ko nozīmē būt cilvēkam ar prātu, as opposed to būt inertai, dzīvniekmasai (kā Indulis Paičs teiktu - gaļas gabalam, kas vazājas apkārt pa pasauli).
Bet es neteiktu, ka šī sajūta ir partikulāra tikai grimšanai nomiedzī. Es bieži attopos, ka es attāli, bet tomēr līdzīgā stāvoklī esmu visu laiku. Jo es bieži atceroties pat vakardienu, nedēļu uz atpakaļu, un kur nu vēl gadu vai piecus gadu atpakaļ, un secinu, ka visa mana esība tad, manas domas, sapratne, mans general prāta stāvoklis ir bijis nepilnīgs, pusapzināts, tāds tūkstoš-un-viens miega sapnis. Pat domājot, par savu apziņas līmeni pirms piecām minūtēm, es to nevaru uztvert nopietni, jo tikai tagad, un tagad, un tagad, es jūtos pie pilnas apziņas, kamēr katrs tagad drīz pārvēršas sapnī. Un tā arī ir, technically, pirms tagadnes es biju vobla, un visa mana nākotnes iztēle ir vobla. Tikai šaurais, mazais brītniņš-stūrītis šejienē, tagadnē, mirklī, trauslā dzirkstelīte, ir concise patiesība, kam man jābūt uzticīgai.
Šonakt es redzēju šķiet diezgan loaded sapni, bet man trūkst sapratnes spēju. Es biju veikalā un vientuļi pirku dažas lietas, viena no kurām bija mandeļu piena saldējums. Man tajā veikalā patika pārdevēj-vīrietis ar skaistu seju un melniem matiem, tumšam acīm. Es nopirku savas lietas un gāju ārā, cerībā, ka viņš man sekos un atzīsies mīlestībā. Bet viņš nesekoja, un es attālinājos no veikala, ejot cauri sniegam, gar Mākslas Akadēmiju, gar Zālīšiem. Tad es apgriezos atpakaļ un skatījos, vai tiešām viņš nenāks, bet sniegs bija balts un tukšs. Bet pēc brīsniņa es redzu, ka viņš skrien no tāluma tuvāk, un stāvu un viņu neizbēgami gaidu, jo es zināju, ka viņš atskries. Pieskrējis klāt viņš sāk sacīt, ka diemžēl viņš nav tāds kā citi cilvēki, jo viņam ir ekstrasensoras spējas. Tad viņš demonstrē, kā var uzlidināt cilvēkus dažus soļus virs zemes. Tie cilvēki, kas mums gāja garām bija saģērbušies 20. gadu drēbēs. Redzēdami, ka viņš tiem liek lidināties, citi cilvēki, mēģina imitēt šo lidināšanos palecoties. Tad mēs aizklīstam līdz Bastejkalnam, viņš mani apskauj un tad pazūd. Bastejkalns ir ļoti augsts, ar vairākiem pauguriem, un pārvēršas par citu kalnu nekuriens vidū. Es mēģinu no kalna tikt lejā, bet visas nogāzes ir stāvas un dubļainas. Kalna pakājē ir plašs, tumšs ezers. Tad nezināma sievietes esība man saka, ka tas skaistais vīrietis ir ezerā, un viņš ir tik plašs, ka aizņem visu ezeru, un aiz sava plašuma nevar no tā izkāpt. Tajā brīdī es redzu, dēli, kas no kalna gala iet uz ezeru, es pa šo dēli kontrolēti laižos lejā. Tad dēlis mani transportē pāri ezeram uz milzīgu baltu māju pretējā krastā. Māja ir mansion, un atrodas diezgan augstu, un tā šķiet ir mana pagātnes, ģimenes māja. Es tajā eju iekšā, kamēr atbalstoša skaistā vīrieša klātbūtne ir palikusi ezerā un visu vēro. Pirmajā mājas istabā uz galda stāv vāze ar kupliem, rozīgi oranžiem puķuzirņiem, kas ir svaigi un sulīgi bet bez smaržas. Māja ir Tarkovsky-esque, putekļaina, pamesta, gaiša, klusa, apkārt ir mežs, pauguri, aizas un ezers. Es staigāju cauri istabām, redzu mazu bērnu gultiņu ar zilu segu, spilvenus ar spilvendrānām uz kurām ir puķuzirņi, es redzu dažas lietas, kas ir no manas ģimenes pagātnes mājām, objektus, apaļu koka ķebli, ko vectētiņš uztaisīja, kas vienmēr zvāļojās. Es redzu pusnovītušus tomātu un diļļu stādus vienā stūrī, un atceros, cik pedantiski par savu dārzu bija vectētiņš un vecmāmiņa, bet es to atceros no cita sapņa, jo irlā viņi tādi nebija. Pa virtuves logu es metu ārā kādu objektu, kas bezgalīgi krīt aizā aiz loga, es klausos, kad nokritīs, bet nekrīt. Virtuvē ir mammas sajūta. Māja ir eerie, klusa, gaidoša, expectant. Izstaigājusi cauri, es iznāku atkal priekšējā verandā, paskatos pa kreisi, un chillingly redzu atspulgā svešas sievietes seju no sāniem, viņa ir skaista ar krāsotām lūpām un gludu ādu, skaistām acīm, tumšām uzacīm. Es bīstos un steidzos prom.
Bet es neteiktu, ka šī sajūta ir partikulāra tikai grimšanai nomiedzī. Es bieži attopos, ka es attāli, bet tomēr līdzīgā stāvoklī esmu visu laiku. Jo es bieži atceroties pat vakardienu, nedēļu uz atpakaļu, un kur nu vēl gadu vai piecus gadu atpakaļ, un secinu, ka visa mana esība tad, manas domas, sapratne, mans general prāta stāvoklis ir bijis nepilnīgs, pusapzināts, tāds tūkstoš-un-viens miega sapnis. Pat domājot, par savu apziņas līmeni pirms piecām minūtēm, es to nevaru uztvert nopietni, jo tikai tagad, un tagad, un tagad, es jūtos pie pilnas apziņas, kamēr katrs tagad drīz pārvēršas sapnī. Un tā arī ir, technically, pirms tagadnes es biju vobla, un visa mana nākotnes iztēle ir vobla. Tikai šaurais, mazais brītniņš-stūrītis šejienē, tagadnē, mirklī, trauslā dzirkstelīte, ir concise patiesība, kam man jābūt uzticīgai.
Šonakt es redzēju šķiet diezgan loaded sapni, bet man trūkst sapratnes spēju. Es biju veikalā un vientuļi pirku dažas lietas, viena no kurām bija mandeļu piena saldējums. Man tajā veikalā patika pārdevēj-vīrietis ar skaistu seju un melniem matiem, tumšam acīm. Es nopirku savas lietas un gāju ārā, cerībā, ka viņš man sekos un atzīsies mīlestībā. Bet viņš nesekoja, un es attālinājos no veikala, ejot cauri sniegam, gar Mākslas Akadēmiju, gar Zālīšiem. Tad es apgriezos atpakaļ un skatījos, vai tiešām viņš nenāks, bet sniegs bija balts un tukšs. Bet pēc brīsniņa es redzu, ka viņš skrien no tāluma tuvāk, un stāvu un viņu neizbēgami gaidu, jo es zināju, ka viņš atskries. Pieskrējis klāt viņš sāk sacīt, ka diemžēl viņš nav tāds kā citi cilvēki, jo viņam ir ekstrasensoras spējas. Tad viņš demonstrē, kā var uzlidināt cilvēkus dažus soļus virs zemes. Tie cilvēki, kas mums gāja garām bija saģērbušies 20. gadu drēbēs. Redzēdami, ka viņš tiem liek lidināties, citi cilvēki, mēģina imitēt šo lidināšanos palecoties. Tad mēs aizklīstam līdz Bastejkalnam, viņš mani apskauj un tad pazūd. Bastejkalns ir ļoti augsts, ar vairākiem pauguriem, un pārvēršas par citu kalnu nekuriens vidū. Es mēģinu no kalna tikt lejā, bet visas nogāzes ir stāvas un dubļainas. Kalna pakājē ir plašs, tumšs ezers. Tad nezināma sievietes esība man saka, ka tas skaistais vīrietis ir ezerā, un viņš ir tik plašs, ka aizņem visu ezeru, un aiz sava plašuma nevar no tā izkāpt. Tajā brīdī es redzu, dēli, kas no kalna gala iet uz ezeru, es pa šo dēli kontrolēti laižos lejā. Tad dēlis mani transportē pāri ezeram uz milzīgu baltu māju pretējā krastā. Māja ir mansion, un atrodas diezgan augstu, un tā šķiet ir mana pagātnes, ģimenes māja. Es tajā eju iekšā, kamēr atbalstoša skaistā vīrieša klātbūtne ir palikusi ezerā un visu vēro. Pirmajā mājas istabā uz galda stāv vāze ar kupliem, rozīgi oranžiem puķuzirņiem, kas ir svaigi un sulīgi bet bez smaržas. Māja ir Tarkovsky-esque, putekļaina, pamesta, gaiša, klusa, apkārt ir mežs, pauguri, aizas un ezers. Es staigāju cauri istabām, redzu mazu bērnu gultiņu ar zilu segu, spilvenus ar spilvendrānām uz kurām ir puķuzirņi, es redzu dažas lietas, kas ir no manas ģimenes pagātnes mājām, objektus, apaļu koka ķebli, ko vectētiņš uztaisīja, kas vienmēr zvāļojās. Es redzu pusnovītušus tomātu un diļļu stādus vienā stūrī, un atceros, cik pedantiski par savu dārzu bija vectētiņš un vecmāmiņa, bet es to atceros no cita sapņa, jo irlā viņi tādi nebija. Pa virtuves logu es metu ārā kādu objektu, kas bezgalīgi krīt aizā aiz loga, es klausos, kad nokritīs, bet nekrīt. Virtuvē ir mammas sajūta. Māja ir eerie, klusa, gaidoša, expectant. Izstaigājusi cauri, es iznāku atkal priekšējā verandā, paskatos pa kreisi, un chillingly redzu atspulgā svešas sievietes seju no sāniem, viņa ir skaista ar krāsotām lūpām un gludu ādu, skaistām acīm, tumšām uzacīm. Es bīstos un steidzos prom.
1 atziņa | teikt