Vēlāk pierakstīšu sīkāk, bet man šodien ir prāta augšāmcelšanās, jo man atkal nomira gūzma piķainu maldu.

Vakar sapnī es redzēju, ka ilgi skrienu lejā no lēzena kalna, un visapkārt, un man uz muguras spīd silta, zeltaina vakara gaisma. Noskrējusi no kalna lejā, es uz brīdi apstājos, lai pagrieztos atpakaļ un paskatītos uz sauli. Tad es redzu, ka milzīga, sārta saule, smagi pāris sekunžu laikā, strauji nogrima, nokrita, sabruka kā smags ūdens aiz horizonta. Tā it kā mana paskatīšanās uz viņu to būtu izraisījusi. Tad momentā apkārt savērpās tumsa un palika baisi, un es zināju, ka ir iestājies underworld laiks. Es paskatījos uz māju pusi un tālumā saskatīju ļoti zemu karājošos, vēl blāvāku, pelēkrozā sauli, netīrās debesīs, bet es tai neticēju. Un es devos ātri un ar trauksmes sajūtu uz māju, lai aizslēgtu durvis pret ļaunumu, kas bija iestājies līdz ar tumsu.

Man ir priekšā dramatiskas pārdomas par new age praksēm, meditāciju, yogu, ego, dievību cildināšanu un cīniņu par cilvēka dvēseli, par cilvēka vārdu un kustību un domu nozīmi, par ceļa šaurumu, par to kā pasaule ir daudz maģiskāka (un not necessarily in a good way) nekā es spēju aptvert, par ļaunuma iemiesošanos cilvēkos.

Bet to es atlikšu uz citu dienu. Šodien es vienkārši esmu priecīga par žēlsirdību un gaismu un drošību Dieviņā.