Nesen biju ielūrēt Yuvalu Harari sarunā ar kaut kādu narky amerikāņu kolumnistu. Aptuveni jau zināju par ko viņi runās, tāpēc tas vakars vispār nebija interesants, bet gan tedious and burdensome. Bet, feisbukgeitas un datageitas sakarā atcerējos šodien to vakaru, jo Harari tur pieminēja vienu lietu, kas šķita īpaši depresīva un doomy, kas man šķiet arvien reālāka un akūti imminent. Viņš stāstīja, ka tā kā par jebkuru vidēju cilvēku ir pieejams tik milzīgs kvantums datu, tādu ko cilvēks apzinās un milzīga daļa vecu, sakrājušos datu par kuriem cilvēks varbūt jau ir aizmirsis, tad, apkopojot šos datus, cilvēku ir iespējams zināt labāk, nekā viņu zina viņš pats vai viņa māte. Un zināt tieši viņa emocijas un pašu sirdi - viņa dziļākos noslēpumus, sajūtas, garīgas pieredzes, vērtības. Pēc cilvēku sarunām, piemēram, Watsappā, e-mailiem, bildēm, likes and dislikes, Internet history, mūzikas gaumi Spotify, filmu gaumi Netflixā, var reproducēt cilvēka versiju, kas ir daudz vairāk cilvēka esence, nekā šis cilvēks jebkurā dotajā brīdī. Un, kad šis datu kvantums nonāks AI ķetnās, tad tik būs smieklīgi joki. Var tikai iztēloties, ko visu var inteliģenta programma izdarīt ar totālu informāciju par cilvēku. Manipulēt viņa dzīvi, viņam nezinot, replicēt digitālu viņa versiju, kas darbojas digitālajā vidē, vai hologrammu, vai izveidot ko līdzīgu Black Mirror sērijai "Be Right Back", izsēt cilvēka ceļā ietekmes, produktus specifiskus tikai viņa "interesēm", tādējādi viņu noizolējot no realitātes savā ziņā, pārdot viņam to ko viņš nezina, neatcerās ka "grib", radīt sinhronitātes, sagadīšanās, iedvest viņam meaning, pataisīt viņu par marioneti, par simu. Šķiet, ka izdarīt, panākt un manipulēt cilvēku tad varēs jebkā un visos veidos.

Pats par sevi tas varbūt nav nekas ļauns. Jo šis pilnasinīgi atklāj, kā Dievs ir cilvēkam iedevis savus talantus. Protams, izvēle atkal ir tikai un vienīgi paša cilvēka sirsniņā, atvienot Dievu un piesekot Sātanam, vai bloķēt Sātanu, un sekot tikai Dievam un viņa meekly radiem un kindly draugiem.

Kad es par šo domāju, mani tomēr pārņem spējš atvieglojums, atceroties, ka es esmu nonduality glitchy cilpiņa nevis actual ontoloģisks cilvēks ar datiem lol. Tad es varu izbaudīt datus, ar tiem rotāties, ar tiem dalīties un tiem nepieķerties. Vēl arī es atceros, ka lai cik rūgtas būtu beigas, kamēr es atceros ka gluži neesmu cilvēks, beigās viss būs labi.