Pagājšnedēļ nopirku savu pirmo sapņu grāmatu. Es ļoti vienu gribēju, jo atceros no bērnības, ka mammai viena bija un toreiz man tā šķita maģiskākā grāmata mājā + es gribu saprast, ko mani sapņi grib. Es viņas ilgi pētīju Internetā, jo daudzas ir naiva haļava. Beigās atradu Dream Dictionary: An A to Z Guide to Understanding Your Unconscious Mind by Tony Crisp, kas ir uncannily precīza. Es atceros sapņotās lietas un uzmeklēju tās vārdnīcā, un secinu, ka viss, ko izlasu atbilst manām dzīves pārdomām ap konkrētā sapņa brīdi. Un atkal priekš manis pierādās, ka mana nomoda apziņa ierubās notikumos daudz mazāk par unconscious.
Vakarnakt es sapņoju, ka peldos ezerveidīgā jūrā, kad apjaušu, ka ūdens ir diezgan netīrs. Pirms tam man tajā patika peldēties, bet pamanījusi, ka ūdens ir netīrs, man paliek neomulīgi un es peldu krastā. Jo krasts kļūst tuvāk, jo skaidrāk redzu, cik nejauks, netīrs brūns un šķērms ir ūdens. Tad es pamanu, ka no krasta tajā pa gultni iet vilciena sliedes. Sapnis beidzas ar to kā es no krasta skatos uz sarūsējušām sliedēm, kas paiet zem netīra ūdens un pazūd.
Dienu pirms šī sapņa es domāju par to, ka man ir pamatīgs discord, even detachment starp prātu un sirdi jeb esību. Un ka teju viss, ko es saprotu un saku par sirdi, īstenība tiek apstrādāts un izvērsts caur prātu, un diezgan kroplīgi, iedomīgi un saasināti. Tā it kā es totāli aizmirstu, izlaistu that to which my minds understandings refer to. Es sevi arvien biežāk pieķeru, ka tad, kad šķiet esmu ko patiesu atklājusi un sapratusi, es to pārvēršu groteskā iedomībā. Es to postulēju un demagoģizēju un spļaudu, kā rūgts tirāns. Un tajā vietā, lai sapratne mani atpestītu un mīkstinātu manu sirdi, tā tiek pakalpināta, tiek vulgāri pārvērsta par spēcīgu, vardarbīgu ieganstu pret pasauli.
Man šķiet, man visu laiku ir jāuzmanās. Jo šķiet, ka starp sapratni un tās perversiju prātā ir tik vien kā trausliņš, plāniņš mirklis. Es spēji saprotu ar visu sirdi, tad samirkšķinu acis, un esmu mosntrozs prāta Frankenšteina briesmonis, sapratnes antikrists.
Un es domāju, nav tā ka daudz domāt ir pareizi vai nepareizi. Bet esība notiek caur sirdi, un daudz mīlēt šķiet ir pareizi.
Vakarnakt es sapņoju, ka peldos ezerveidīgā jūrā, kad apjaušu, ka ūdens ir diezgan netīrs. Pirms tam man tajā patika peldēties, bet pamanījusi, ka ūdens ir netīrs, man paliek neomulīgi un es peldu krastā. Jo krasts kļūst tuvāk, jo skaidrāk redzu, cik nejauks, netīrs brūns un šķērms ir ūdens. Tad es pamanu, ka no krasta tajā pa gultni iet vilciena sliedes. Sapnis beidzas ar to kā es no krasta skatos uz sarūsējušām sliedēm, kas paiet zem netīra ūdens un pazūd.
Dienu pirms šī sapņa es domāju par to, ka man ir pamatīgs discord, even detachment starp prātu un sirdi jeb esību. Un ka teju viss, ko es saprotu un saku par sirdi, īstenība tiek apstrādāts un izvērsts caur prātu, un diezgan kroplīgi, iedomīgi un saasināti. Tā it kā es totāli aizmirstu, izlaistu that to which my minds understandings refer to. Es sevi arvien biežāk pieķeru, ka tad, kad šķiet esmu ko patiesu atklājusi un sapratusi, es to pārvēršu groteskā iedomībā. Es to postulēju un demagoģizēju un spļaudu, kā rūgts tirāns. Un tajā vietā, lai sapratne mani atpestītu un mīkstinātu manu sirdi, tā tiek pakalpināta, tiek vulgāri pārvērsta par spēcīgu, vardarbīgu ieganstu pret pasauli.
Man šķiet, man visu laiku ir jāuzmanās. Jo šķiet, ka starp sapratni un tās perversiju prātā ir tik vien kā trausliņš, plāniņš mirklis. Es spēji saprotu ar visu sirdi, tad samirkšķinu acis, un esmu mosntrozs prāta Frankenšteina briesmonis, sapratnes antikrists.
Un es domāju, nav tā ka daudz domāt ir pareizi vai nepareizi. Bet esība notiek caur sirdi, un daudz mīlēt šķiet ir pareizi.
2 atziņas | teikt