Sapņoju, ka kā bezķermeniska apziņa lidinos lielaa lecture theatre, kas ir bezmazvai kā piltuvjveida tornis, kurā dramatiskā slīpumā uz leju sakārtotas sēdvietu rindas, un pašā apakšā ir neliela skatuve, uz kuras stāv Džordans Pītersons. Es brīnoties par teātra slīpumu laižos lejā un vēroju viņu uztājamies. Viņam bija viņa pelēkais džemperis ar rāvējslēdzēju un paspūruši mati. Viņš savā parastajā dramatiskajā maierē runāja, kratot galvu, ar acīm debesīs meklējot vārdus, un sarkastiski nosakot secinājumus a la "How about - no.."
Tad pēkšņi, skatuves vienu stūri šķērso dramatiska meitene pelēkā kostīmā un gariem, rižīgiem matiem. Viņa dramatiski ieskrēja galdā, mazliet iekaucoties. Un Pītersons uzreiz noteica: "See!" (as if - this is exactly what I mean), it kā šis viņas izgājiens pasvītrotu to, cik viss ir dramatiski. Cilvēki tad sāk čukstēties un prasīt kas notiek. Meitene saka, ka notikšot briesmīgs negadījums, būs daudz asiņu, un ka negadījuma aftermath gruveši ieņemšot rhinoceros formu. Tad viņa ved uz to vietu, kur tas notikšot. Ved viņa vēl vienu meiteni, un es sekoju kā bezķermeniska apziņa. Tad mēs visas trijatā stāvam un vērojam ceļu un gaidām. Tad tālumā vīd dažada veida un lieluma mašīnas kas tuvojas. Iestājas slow motion. Tad mašīnas dīvainā bezjēdzībā un nesakarīgi saslīd nepareizās joslās, un sākas smaga sadursme. Un ne no šā ne no tā dramatiskā meitene, kas it kā esmu arī es (vismaz daļa manis) iekļūst sadursmei pa vidu. Tālāk seko viena no dīvainākajām lietām, ko sapnī esmu piedzīvojusi. Pārspīlētā slow motion, meiteni rauj un vārta un dauza un mētā mašīnas, gruveši, vilcieni. Viņai brauc pāri, mētā pa šoseju, gāžas virsū mašīnas. Viņa vaimanā. Tas šķiet notiek veselu mūžību, slow motion. Viņu sadauza vismaz 5-10 mašīnas, līdz viņa pamesta guļ ceļa vidū. Otra meitene tai saka, ka lai neceļās dēļ ievainojumiem. Bet meitene (it kā arī es) sāk kustēties, un izskatās, ka viņai nav ne skrambiņas, tikai nespēks. Es tikmēr pie sevis prātā nosaku: "Rhinoceros.."
Tad man tajā pašā vietā pienāk klāt un uzrunā vidusskolas matemātikas skolotāja un saka vārdus, kurus es precīzi atceros, angliski: "Mysteries, mysteries - you always say you like mysteries, but when the most tragic of mysteries happens to you, you are angry."
Pēc tam seko cits sapnis, kas iesākas uz Piccadilly ielas, pa kuru ejam ar māsu un Londonas latviešu baznīcas galveno mācītāju Elīzu Zikmani. Viņa mūs ar māsu ved uz baznīcu. Aptuveni tur, kur jābūt The Ritz viesnīcai, atrodas milzīga, pelēka akmeņa baznīca. Vēl mani pārņem sajūta, ka pa pusei mēs tomēr atrodamies Rīgā, vai kaut kāda post, next world Latvijā. Mēs ieejam baznīcā, kas ir milzīga, un pa pusei izskatās pēc stacijas, tur ir gari gaiteņi arī, kā skolā vai slimnīcā. Ieejot iekšā, pirmā lieta, ko pamanu, ka tur stāv jauna meitene ļoti kuplā, baltā kāzu kleitā, un es apbrīnā saku: "Wow!", tad arī es pamanu vēl vienu kāzu pārīti kurš bučojas. Zikmane ir ļoti entuziastiska un fokusēta, jo grib māsu vest pie galvenā mācītāja, kas laikam ir Simanovičs, uz konsultāciju. Izrādās Simanovičs ir gļuvis tik pat apgarots kā Jēzus, tāpēc attīstījis īpašas spējas, redzēt cilvēka garīgo un fizisko stāvokli. Viņa ved manu māsu cauri garam gaitenim, un es neaicināta sekoju. Bet tad viņa man aizcērt sejā durvis, un es vientulīgi eju atpakaļ uz galveno baznīcas-stacijas uzgaidāmo telpu. Tur ir arī ekrāni, kur skan mūzika, es sēžu, kamēr man blakus sēž kaut kādi vīrieši sveši. Tad māsa pavisam drīz atnāk atpakaļ un saka, ka viņas veselība ir pasliktinājusies. Tad drīz ir jāsākas dievkalpojumam, un mēs pošamies uz telpu, kur tas notiks. Mums garām pasteidzas Simanovičs, kuram ir sarkans džemperis, un tad es redzu, ka man ir sarkans kārdigans.
Mēs ieejam baznīctelpā, un tur ir daudz ģimenes ar maziem bērniem. Māsa uzreiz iet apsēsties, mani atkal pametot. Es sākumā apsēžos, kur pagadās, bet tad speciāli eju viņai klāt sēdēt blakus, priekšā. Tad mani aicina baznīcas priekšā runāt ar Simanoviču. Viņš man pieprasa, kā gan es varu izskaidrot cilvēku garīgu saikni. Es viņam mēģinu stāstīt, ka mēs visi esam viens Dievs, tāpēc, ja cilvēkos aktivizējas patiesa mīlestība, tad tā ir Viena mīlestība. Bet es nevaru atrast pietiekami izgaismojošus vārdus, un Simanovičs man pārmet, ka es runāju pārāk zinātniski, ka viņa skatījums, ka viss ir maģisks un neizskaidrojams ir labāks. Bet mēs to atstājam mierīgi un apsēžamies, jo sākas dievkalpojums. Sēžam rindiņā, Simanovičs, es un māsa, viņš mūsu abu rokām uzlicis savu roku. Tad es jūtu, ka no viņa rokas izstaro mīlestības enerģija, kas aktivizē to pašu manā rokā. Es pie sevis domāju, vai šis viņam ir pietiekošs izskaidrojums, un tajā pašā laikā nezinu, ko iesākt, un pamostos.
Tad pēkšņi, skatuves vienu stūri šķērso dramatiska meitene pelēkā kostīmā un gariem, rižīgiem matiem. Viņa dramatiski ieskrēja galdā, mazliet iekaucoties. Un Pītersons uzreiz noteica: "See!" (as if - this is exactly what I mean), it kā šis viņas izgājiens pasvītrotu to, cik viss ir dramatiski. Cilvēki tad sāk čukstēties un prasīt kas notiek. Meitene saka, ka notikšot briesmīgs negadījums, būs daudz asiņu, un ka negadījuma aftermath gruveši ieņemšot rhinoceros formu. Tad viņa ved uz to vietu, kur tas notikšot. Ved viņa vēl vienu meiteni, un es sekoju kā bezķermeniska apziņa. Tad mēs visas trijatā stāvam un vērojam ceļu un gaidām. Tad tālumā vīd dažada veida un lieluma mašīnas kas tuvojas. Iestājas slow motion. Tad mašīnas dīvainā bezjēdzībā un nesakarīgi saslīd nepareizās joslās, un sākas smaga sadursme. Un ne no šā ne no tā dramatiskā meitene, kas it kā esmu arī es (vismaz daļa manis) iekļūst sadursmei pa vidu. Tālāk seko viena no dīvainākajām lietām, ko sapnī esmu piedzīvojusi. Pārspīlētā slow motion, meiteni rauj un vārta un dauza un mētā mašīnas, gruveši, vilcieni. Viņai brauc pāri, mētā pa šoseju, gāžas virsū mašīnas. Viņa vaimanā. Tas šķiet notiek veselu mūžību, slow motion. Viņu sadauza vismaz 5-10 mašīnas, līdz viņa pamesta guļ ceļa vidū. Otra meitene tai saka, ka lai neceļās dēļ ievainojumiem. Bet meitene (it kā arī es) sāk kustēties, un izskatās, ka viņai nav ne skrambiņas, tikai nespēks. Es tikmēr pie sevis prātā nosaku: "Rhinoceros.."
Tad man tajā pašā vietā pienāk klāt un uzrunā vidusskolas matemātikas skolotāja un saka vārdus, kurus es precīzi atceros, angliski: "Mysteries, mysteries - you always say you like mysteries, but when the most tragic of mysteries happens to you, you are angry."
Pēc tam seko cits sapnis, kas iesākas uz Piccadilly ielas, pa kuru ejam ar māsu un Londonas latviešu baznīcas galveno mācītāju Elīzu Zikmani. Viņa mūs ar māsu ved uz baznīcu. Aptuveni tur, kur jābūt The Ritz viesnīcai, atrodas milzīga, pelēka akmeņa baznīca. Vēl mani pārņem sajūta, ka pa pusei mēs tomēr atrodamies Rīgā, vai kaut kāda post, next world Latvijā. Mēs ieejam baznīcā, kas ir milzīga, un pa pusei izskatās pēc stacijas, tur ir gari gaiteņi arī, kā skolā vai slimnīcā. Ieejot iekšā, pirmā lieta, ko pamanu, ka tur stāv jauna meitene ļoti kuplā, baltā kāzu kleitā, un es apbrīnā saku: "Wow!", tad arī es pamanu vēl vienu kāzu pārīti kurš bučojas. Zikmane ir ļoti entuziastiska un fokusēta, jo grib māsu vest pie galvenā mācītāja, kas laikam ir Simanovičs, uz konsultāciju. Izrādās Simanovičs ir gļuvis tik pat apgarots kā Jēzus, tāpēc attīstījis īpašas spējas, redzēt cilvēka garīgo un fizisko stāvokli. Viņa ved manu māsu cauri garam gaitenim, un es neaicināta sekoju. Bet tad viņa man aizcērt sejā durvis, un es vientulīgi eju atpakaļ uz galveno baznīcas-stacijas uzgaidāmo telpu. Tur ir arī ekrāni, kur skan mūzika, es sēžu, kamēr man blakus sēž kaut kādi vīrieši sveši. Tad māsa pavisam drīz atnāk atpakaļ un saka, ka viņas veselība ir pasliktinājusies. Tad drīz ir jāsākas dievkalpojumam, un mēs pošamies uz telpu, kur tas notiks. Mums garām pasteidzas Simanovičs, kuram ir sarkans džemperis, un tad es redzu, ka man ir sarkans kārdigans.
Mēs ieejam baznīctelpā, un tur ir daudz ģimenes ar maziem bērniem. Māsa uzreiz iet apsēsties, mani atkal pametot. Es sākumā apsēžos, kur pagadās, bet tad speciāli eju viņai klāt sēdēt blakus, priekšā. Tad mani aicina baznīcas priekšā runāt ar Simanoviču. Viņš man pieprasa, kā gan es varu izskaidrot cilvēku garīgu saikni. Es viņam mēģinu stāstīt, ka mēs visi esam viens Dievs, tāpēc, ja cilvēkos aktivizējas patiesa mīlestība, tad tā ir Viena mīlestība. Bet es nevaru atrast pietiekami izgaismojošus vārdus, un Simanovičs man pārmet, ka es runāju pārāk zinātniski, ka viņa skatījums, ka viss ir maģisks un neizskaidrojams ir labāks. Bet mēs to atstājam mierīgi un apsēžamies, jo sākas dievkalpojums. Sēžam rindiņā, Simanovičs, es un māsa, viņš mūsu abu rokām uzlicis savu roku. Tad es jūtu, ka no viņa rokas izstaro mīlestības enerģija, kas aktivizē to pašu manā rokā. Es pie sevis domāju, vai šis viņam ir pietiekošs izskaidrojums, un tajā pašā laikā nezinu, ko iesākt, un pamostos.
teikt