Šķiet es ikdienā varu būt pieņemama, tikai tad, ja esmu atkodusi (vai vismaz aizkodusi) kārtēju metafizisko cieto riekstu, ko man kā pēc pulksteņa piegādā ik pa laikam. Kamēr citi cilvēki, lai atgūtu spēkus, iet burbuļvannā vai uz balkona lasa romānu, es nakts melnumā eju kost metafiziskos riekstus. Ja kodiens ir veiksmīgs, es jūtos kā zeltaina pieneņpūka siltā vasaras saulītē, kas skrej un katram garāmgājējam noglāsta vaigu un arī viņu padara zeltainu. Ja kodiens ir švaks, tad es staigāju apkārt ar sātana dzeloni sānos, un knapi un sāpīgī izvairos no demoniskas ieriebšanas sev un citiem, kā minimums visus un sevi aplejot ar ledainas vienaldzības svinu.
Mani jau ļoti ilgi un sen nodarbināja karmas un iepriekšējo dzīvju jautājums. Senāk es vienkārši neņēmos to risināt. Bet pēc tam, kad man bija nondual pieredze, es galīgi apjuku, jo šķita, ka ja pat dzīvai esot es varu pilnībā pazaudēt "es" sajūtu, tad nomirstot ir neiespējami to saglabāt un kur nu vēl kā aktīvam aģentam plānot reinkarnāciju vai strateģēt karmas parametrus - tā šķiet ir loģikas kļūda. Bet pirms pāris dienām man vismaz šķita, ka es notvēru daudzsološu sapratnes pūciņu. Man no zemapziņas uzpeldēja doma, ka karma un reinkarnācija notiek tikai ar vienu būtni - Dievu, jo Dievs ir sevi izlējis triljons būtnēs, bet sakne ir viena. Cilvēki atceras atsevišķas un atšķirīgas karmas un reinkarnācijas, jo cilvēki ir Viens Dievs - Dievs ir sadalījies triljons atspulgos, šķiedriņās - cilvēkos, viņš ir Tas, kas to visu domā un atceras. Bet, kad cilvēks saka " - tā ir mana karma; vai - es iepriekšējā dzīvē biju zaldāts" šī individuālās piederības sajūta ir mānīga un prāta safabricēta, piesavināta, jo vienīgā individuālā esība ir Viena Būtne. Atspulgs grib domāt, ka pieder sev un ir ar savu individuālo karmu un reinkarnāciju, kamēr gan karma gan reinkarnācija notiek tikai ar Vienu Būtni, kas sevi izlej atspulgos. Līdz ko cilvēks nomirst - ūdens pods, kurā spoguļojas atspulgs, tiek sasists, tā arī cilvēka privātīpašnieciskā ilūzija zūd. Bet tas nav domāts riebīgi un iedomīgi, lai anihilētu cilvēka pieredzi. Jo es tagad saprotu, ka cilvēks ir gaisīgs spogulis Dieva izstieptajā, mīlošajā rociņā. Bet tajā pašā laikā man tagad šķiet, ka uzskatīt, ka karma un reinkarnācija ir kas individuāls "cilvēkam" piederošs ir egoistiska un amizanta pataloģija, tāpat kā doma, ka cilvēks jebkad spēj būt atsevišķs un Dievam neredzams.
Es savus secinājumus izdarīju no tā, ka: 1) Cilvēki ir taisīti no Dieva materiāla, tātad Dieva "ekstremitātes". Cilvēkam domāt, ka viņam ir atsevišķs liktenis no Dieva ir kā domāt, ka rokai ir atsevišķs liktenis no ķermeņa. 2) Saklausījos podkāstus par DMT, un lielajā pārsvarā cilvēki stāsta, ka uz tām 15 minūtēm ir redzējuši Visu - it kā prāts implodētu tik liels, lai ietvertu visu laiktelpas informāciju. Kas liek domāt, ka vienīgajai Būtnei - Dievam, šī informācija ir visu laiku pieejama, tas, ko cilvēks pieredz ir Dieva Prāts. Un cilvēks ieņemot DMT uz mirkli, pazaudē sava šaurā prāta piltuvi, jeb sasit savu ūdens podu, nenomirstot. Tad arī ir redzams, ka cilvēks kā ontoloģiska būtne neeksistē, eksistē tikai "cilvēka pieredze - ko pieredz Dievs", tāpēc arī nevar būt cilvēkam piesaistīta karma vai reinkarnācija. Karma un reinkarnācija, kā pieredžu krajumiņš, pieder Vienai Būtnei. Bet tā kā cilvēkiem ir daļēji pieejams šīs Vienas Būtnes prāts, tad cilvēks pastāvīgi jauc savu mazo piltuvītes ego prātu ar Vienu Lielo Prātu. Tas ir Lielais Prāts, kas atceras savu zaldāta reinkarnāciju, nevis cilvēks, kas "atceras iepriekšējo dzīvi".
Un jebkura pretestība pret šo ideju, man šķiet ir piltuvjprāta grābstīšanās un bailes un privātīpašnieciskums un savtīgums un piesavināšanās. Varbūt es kļūdos, bet šis arī loģiski izriet no daudzām reliģijām.
Tagad mans uzdevums ir vispār aptvert, kā dzīvot no tāda bijīga lieluma un labuma, un dramatiski neiemīlēties šajā smeldzīgajā eksistencē. Vai arī tieši otrādi, ja Viena Būtne grib dramatiski, smeldzīgi iemīlēties caur manu gaistošo formu, mans piltuvjprāts padevīgi pateicīgi piekrīt.
Mani jau ļoti ilgi un sen nodarbināja karmas un iepriekšējo dzīvju jautājums. Senāk es vienkārši neņēmos to risināt. Bet pēc tam, kad man bija nondual pieredze, es galīgi apjuku, jo šķita, ka ja pat dzīvai esot es varu pilnībā pazaudēt "es" sajūtu, tad nomirstot ir neiespējami to saglabāt un kur nu vēl kā aktīvam aģentam plānot reinkarnāciju vai strateģēt karmas parametrus - tā šķiet ir loģikas kļūda. Bet pirms pāris dienām man vismaz šķita, ka es notvēru daudzsološu sapratnes pūciņu. Man no zemapziņas uzpeldēja doma, ka karma un reinkarnācija notiek tikai ar vienu būtni - Dievu, jo Dievs ir sevi izlējis triljons būtnēs, bet sakne ir viena. Cilvēki atceras atsevišķas un atšķirīgas karmas un reinkarnācijas, jo cilvēki ir Viens Dievs - Dievs ir sadalījies triljons atspulgos, šķiedriņās - cilvēkos, viņš ir Tas, kas to visu domā un atceras. Bet, kad cilvēks saka " - tā ir mana karma; vai - es iepriekšējā dzīvē biju zaldāts" šī individuālās piederības sajūta ir mānīga un prāta safabricēta, piesavināta, jo vienīgā individuālā esība ir Viena Būtne. Atspulgs grib domāt, ka pieder sev un ir ar savu individuālo karmu un reinkarnāciju, kamēr gan karma gan reinkarnācija notiek tikai ar Vienu Būtni, kas sevi izlej atspulgos. Līdz ko cilvēks nomirst - ūdens pods, kurā spoguļojas atspulgs, tiek sasists, tā arī cilvēka privātīpašnieciskā ilūzija zūd. Bet tas nav domāts riebīgi un iedomīgi, lai anihilētu cilvēka pieredzi. Jo es tagad saprotu, ka cilvēks ir gaisīgs spogulis Dieva izstieptajā, mīlošajā rociņā. Bet tajā pašā laikā man tagad šķiet, ka uzskatīt, ka karma un reinkarnācija ir kas individuāls "cilvēkam" piederošs ir egoistiska un amizanta pataloģija, tāpat kā doma, ka cilvēks jebkad spēj būt atsevišķs un Dievam neredzams.
Es savus secinājumus izdarīju no tā, ka: 1) Cilvēki ir taisīti no Dieva materiāla, tātad Dieva "ekstremitātes". Cilvēkam domāt, ka viņam ir atsevišķs liktenis no Dieva ir kā domāt, ka rokai ir atsevišķs liktenis no ķermeņa. 2) Saklausījos podkāstus par DMT, un lielajā pārsvarā cilvēki stāsta, ka uz tām 15 minūtēm ir redzējuši Visu - it kā prāts implodētu tik liels, lai ietvertu visu laiktelpas informāciju. Kas liek domāt, ka vienīgajai Būtnei - Dievam, šī informācija ir visu laiku pieejama, tas, ko cilvēks pieredz ir Dieva Prāts. Un cilvēks ieņemot DMT uz mirkli, pazaudē sava šaurā prāta piltuvi, jeb sasit savu ūdens podu, nenomirstot. Tad arī ir redzams, ka cilvēks kā ontoloģiska būtne neeksistē, eksistē tikai "cilvēka pieredze - ko pieredz Dievs", tāpēc arī nevar būt cilvēkam piesaistīta karma vai reinkarnācija. Karma un reinkarnācija, kā pieredžu krajumiņš, pieder Vienai Būtnei. Bet tā kā cilvēkiem ir daļēji pieejams šīs Vienas Būtnes prāts, tad cilvēks pastāvīgi jauc savu mazo piltuvītes ego prātu ar Vienu Lielo Prātu. Tas ir Lielais Prāts, kas atceras savu zaldāta reinkarnāciju, nevis cilvēks, kas "atceras iepriekšējo dzīvi".
Un jebkura pretestība pret šo ideju, man šķiet ir piltuvjprāta grābstīšanās un bailes un privātīpašnieciskums un savtīgums un piesavināšanās. Varbūt es kļūdos, bet šis arī loģiski izriet no daudzām reliģijām.
Tagad mans uzdevums ir vispār aptvert, kā dzīvot no tāda bijīga lieluma un labuma, un dramatiski neiemīlēties šajā smeldzīgajā eksistencē. Vai arī tieši otrādi, ja Viena Būtne grib dramatiski, smeldzīgi iemīlēties caur manu gaistošo formu, mans piltuvjprāts padevīgi pateicīgi piekrīt.
simfonija: Oasis - Acquiesce
2 atziņas | teikt