Es vienmēr gribu atcerēties nepieļaut, lai mana psihe paliek sarežģīta. Jo sarežģītums ir pretencioza kompulsija nofiksēt objektus. Patiesība vienmēr ir vienkārša atcerēšanās upe. Sarežģītība tiešām ir kājas ķēdē ar akmeni - pakalpība ilūzijām, pašiedvesta nebrīve. Objekti ir procesi, kas ir tirāna pakļauti un nomērdēti.

Man šķiet cilvēkiem uz vecumu psihē sakrāts tik daudz objektu (dreams, memories, reflections), ka vienā brīdī viņi vienkārši izdomā, ka ir pārāk grūti lavierēt un manevrēt cauri šiem piestumtajiem bēniņiem. Viņi izvēlas palikt vienā vietā un aijāt tuvāko objektu, kas viņiem iekrīt rokās. Es savukārt gribu atsijāt visu, un pētīt to, kas paliek.

Es gribu izmēzt savu māju. Lai nāk vētra un to saplosa, lai nāk uguns un to nosvilina, lai nāk jūra un to aizskalo.

Lai arī es dabiski jūtu dziļu atbildību un urgency pret visu, es gribu būt mazliet ambivalenta. Ambivalenta dēļ tā, lai es nekļūtu apsēsta un maza, aijājot vienu mirušu objektu piekvēpušu bēniņu spokainajā stūrī.

Vēl arī es šovakar aptvēru, kāpēc es izjūtu tik spēju klaustrofobiju (vai drīzāk nepanesamas intimitātes, žņaudzošas tuvības šausmas) pret esību. Man mazliet šķiet, ka pa īstam atverot apziņu, cilvēks sevi apzina kā tīru esību un tad saprot, ka skatās pats sev tieši sejā, vai pat vairāk - kā attapies pats savās iekšās ar to karstumu savos jutekļos. Tā it kā sirds atmostos cilvēka ķermenī un apjaustu sevis instanci un uzdevumu. Un tāpēc vienkārši eksistējot, pat ar niecīgāko kustību, pat izelpu viņš piedalās tās tālākā radīšanā un metamorfozē. Tas plosa apziņu, un tā ir apziņas maize, lai tā augtu branga un liela liela.

Gada sākumā nopirku spīdīgu zaļu dieneni, lai redzētu, kā ir rakstīt savas domas privāti jeb brīvībā. Secināju, ka es tās pierakstu pavirši un negribīgi, mazāk entuziastiski par grīdas mazgāšanu ar grīdas lupatu nevis slotu, mazāk entuziastiski par tualtes šrubēšanu ar ekoloģisko līdzekli domestos vietā. Šis negribīgums ir interesants, bet es pat jūtos negribīgi tajā iedziļināties, kāpēc tas ir interesants.

Bet šodien man ar dieneni bija produktīva sesija. Salasījusies un saklausījusies Jungu, es hronoloģiskā kārtībā (bet pavirši un negribīgi, bezceremoniāli) pierakstīju visus pagājušā gada notikumus, kas, manuprāt, man izraisīja un izvērsa neirozes. Secināju, ka ir bijuši vismaz astoņi notikumi, kas kvalificējas kā neirozes izraisītāji. Tie arī sastājās viens uz otra, teju inteliģenti un ar nolūku. Un tagad tos pierakstot dienenē, es jutos gan bijīgi gan amizanti gan fascinēta reizē. Man ir mazliet žēl, ka notikumus, kas uz mani atstāja tik dziļu iespaidu es apzināti neskatīju, kad vajadzēja skatīties. Un man ir prieks, ka es tomēr neesmu salauzta, un mani spēj aizkustināt parasti, mazi notikumi. Un man ir ļoti fascinējoši, ka es vēlaizvien nezinu, kādi tieši arhetipi, kādas dziļās straumes caur mani tiek aktualizētas. Es ļoti gribu iemanīties uz visu savu dzīvi un psihes pārdzīvojumiem vērties ar psihoanalītisku, mītisku aci, ar Dieva aci.

Vēl es secināju, ka man ir vitāli nepieciešami vairāki (vismaz četri) leņķi no kuriem reflektēt par savu psihi. Man daļēji patīk prastā, negribīgā rakstīšana dienenē. Tajā es varu lietot jebkādus vārdus un brutāli atklāti pierakstīt pat visnaivākās un banālākās, nožēlojamākās domas un izjūtas. Pēc tam par to nekā nejusties, jo it is mere witnessing with zero judgement. Tajā pašā laikā es saskatu neizmērojamu vērtību runāšanā ar cilvēkiem - tieši ar fiziski klātesošiem cilvēkiem. Galvenokārt, jo tas ir ļoti grūti, un čalendžo multidomensionāli, to arī es māku vismazāk. Tas ir pats grūtākais un absolūta esības alķīmija. Jo no vienas puses es mēģinu uz naža asmens balansēt savu Personu, kas ir diezgan pataloģiska, no otras puses es mēģinu saslēgties un panākt produktīvu transferenci, tā visa laikā apzinoties, ka īstas kontroles man nemaz nav. Un es arī paradoksāli saskatu vērtību rakstīt šeit. Daļēji tas ir vēstules formāts, tikai bez konkrēta adresāta, kas ir vistuvākais sava veida dievišķai acij. Vismaz, ja es sev uzstādu attiecīgus standartus. Es iedomājos, ka tie cilvēki, kam ir iespēja rakstīt publikācijas un grāmatas varbūt jūtas līdzīgi. Es līdzīgi jutos rakstot esejas universitātē, ja neskaita, ka tur man atņēma atzīmes, ja nerakstīju postmoderniski. Patiess vārds, kas ir arī zinošs ir labs. Domāšana laikam ir ceturtais veids, kas man šķiet visproblemātiskākais, jo vai nu pārlieku pasīvs vai mežonīgs, svārstās starp katatonisku un pure unadulterated chaos. Es to pat nesauktu par domāšanu, jo domai jābūt uzskatāmai un secīgai, kamēr mentāli vārdi tik pat ātri kā izcelti no psihes, atkrīt atpakaļ tās neizdibināmajos te sasalušajos te mutuļojošajos dziļumos.