Šodien ar eksistenciāli nonšalantu paukšķi nomira mans vecais dators, kuru es šopavasar nomainīju pret savu tagadēji jauno, balto ļubimčiku. Savu veco melno tošibeli izmanotju tikai retu reizi, bet tā vispār biju pilnībā atvēlējusi māsai, lai skatās Lielisko Gadsimtu. Viņš man bija uzticīgi kalpojis kopš 2009. gada Septembra, kad sāku mācīties filozofiju Birmingemā. Es atceros, kā es viņu instalēju un jutos, kā kundziņš, kuram ir Windows 2008 un visa pasaule pie kājām. Cauri gadiem viņa taustiņi bija uzklausījuši tik daudz eksistenciālu patētiku, tik daudz manas manas bezmazvai erotiski patētiskās esības. Es viņu par to bezgalīgi cienu un žēloju. Bet šodien viņš ir miris. Man uz viņa palika visādas bildes, bet man jau vienalga. Man ir sajūta, ka es esmu izkāpusi no tādas vecās dzīves. Un tagad man ir svarīgi tikai tas, kas notiek pašlaik manā sirdī. Man ir svarīgi mani sapņi, nojautas, tas kā es nodzīvoju dienu. Pirms viņš nomira, viņš piedzīvoja vairākus ļaunu vēstošus triecienus. Sākumā viņam saplīsa wireless mehānisms, tāpēc viņš vairs nebija mobīls un internets bija jābaro ar kabeli. Pēc tam viņam salūza ekrāna eņģe, tāpēc pret viņu bija jāizturas maigi, un nevarēja pārāk locīt vai aizvērt. Pēdējais, kas notika, viņam atsacījās darboties baterija. Es zināju, ka viņam vairs nav palicis ilgi, jo ekrānā mirgoja ziņa, ka baterija ir compromised and it can switch off unexpectedly any time. Šodien tas beidzot notika, es viņu aizvēru un noliku dziļi plauktā. Es negribu, lai neviens viņam pieskaras, tas ir mans galvenais horkrukss, es viņu nākamreiz esot Latvijā aizvedīšu uz laukiem un ierakšu zemē sem savas mīļākās ievas.

*

Vēl es vakarnakt redzēju ļoti zīmīgu sapni. Mēs ar māsām Rīgā nejaušā bārā dzērām alkoholu, bet es izdomāju iziet ārā. Es mazliet aizmaldījos pa Vecrīgu un tur bija ziemas tirdziņš, bija nakts, un visi veikaliņi bija izgaismoti un pārdevēji mani sauca iekšā, gribēja pārdot man kārumus un krāšņumus, bet es pieklājīgi atraidīju un turpināju maldīties. Tad es nokļuvu tumšā parkā Vecrīgas centrā, un bija pilnmēness. Es skatījos apkārt un redzēju priekšā, patālu, tumsā slejamies lielu baznīcu vai katedrāli, uz kuru es gribēju iet. Bet tad es pamanīju, ka parkā ar mani ir veca vecene, satuntulējusies lupatās. Viņa skraidīja apkārt, it kā mani vajājot, bet it kā bēgot, novēršot manu uzmanību no baznīcas un aizšķērsojot man ceļu. Es arī pamanīju tad, ka viņa savās lupātās bija ietuntuļojusi kaut ko, kas bija bērns. Es bērnu neredzēju, bet tikai mazas kājas, kas šūpojās no vecenes drānu apakšas, tās kājas it kā sažuva vienā brīdī un palika baisi, clearly vecene darīja bērnam pāri. Tad es paskatījos debesīs un redzēju spožas zvaigznes, es izšķīru konstelāciju, kas bija kā dubultvē un sapratu, ka tā ir Cassiopeia, un to pie sevis noteicu. Nākamajā brīdī bija diena un spoža saule, un es atrados ārpus baznīcas vai katedrāles, un skatījos ka tur bija dažādi skaisti uzraksti, es tos pētīju. Viens uzraksts bija izgrebts akmenī un teica 'Truth', otrs uz plaknes zelta burtiem teica 'Loved.'