Vakar mīms man izlika taro kāršu trīsstūri, kur katra no trīs kārtīm attiecīgi parāda manu higher self gara stāvokli, manu conscious apziņas stāvokli, un manu zemapziņas stāvokli. Un kārtis parādīja kailo patiesību.

Mans higher self was in a serious quarrel, meaning, ka viņš ir neapmierināts ar mani un my conduct. There is something I am not doing right, not allowing, not understanding.

Mana conscious apziņa bija zefīri, limpenes strautiņi un edible micro flowers. Kas tā vobšem ir, es izliekos ka viss ir labi un skaisti, as a coping mechanism. Es pērku skaistas mantas, pūderēju rožīgus vaigus un smaržojos ar trīs smaržām reizē, vijoties kā kaķis gar saviem istabas augiem, vakara saulīti un melodijām un vārdiem, pērkot grāmatas kuras es nelasu un fantazējot par utopiju kas nenāk.

Mana zemapziņu savukārt raksturoja vārdi: indignation, repose of false heart, rage, un vēl kaut kas dziļš, urgent un nelaimīgs. Kas tā vobšem ir, jo I feel like I am still repressing a million ton of sadness, disappointment, blame, rage, hurt and all of these beautiful rotten things.

*

My question is. How can I better or at all listen to my higher self, to my subconscious, to my intuitions? Am I ready to hear them? How can I know for sure if it is them I am perceiving? How can I know anything? How do I know I am not deceived by a malicious demon? How do I raise my vibration? How do I tune in? How can I help myself? What do I need to learn? What is the first thing I need to do?

Kā cilvēki saglabā saprātu?

Agrajos divdesmit ir viegli saglabāt saprātu. Lai arī tad es jutos diezgan crazy, man tomēr bija kaut kāds conviction, sasaiste, piezemētība, es uz kaut ko uzstāju un tas mani noturēja, pat ja es vienkārši uzstāju uz alkoholu vai besi vai kaut kādu Magnetic Fields dziesmu.

Bet tagad..

Es jūtos tā it kā es būtu salāpīta kopā no dažādiem unmatching patches, un kāds lēnām rautu ārā diegus, es it kā irstu. Es zinu, ka es nevaru izirt, bet es jūtu kā es irstu. Un es mēģinu paklausīgi just šo paradoksu.

Es šovakar mēģināju meditēt, bet pēc kādām 5 - 7 minūtēm es sāku justies tā it kā man dažas ķermeņa daļas izzustu, bet citas kļūtu lielas, tā it kā man aiz acīm virpinātos enerģijas kas nav izlēmušas, ko ar mani darīt, saplēst, atlauzt, nosmacēt. Prātā neregulāri birst dažādi vārdi vai pārrauti teikumi, tā it kā kāds mēģina mani noregulēt uz radio pārraidi, bet nesekmīgi.

Es paņemu rokā vienu grāmatu, tad otru, tad trešo, nolieku, un sāku no jauna. Es cilāju grāmatas kā zāļu pudelītes, bet nekas nekas nelīdz. Es esmu putniņš loga rūtī.

Ik pa laikam es atceros, ka es to varu arī vienkārši vērot no ārpuses, kas palīdz. Bet es arī gribu dzīvot no iekšpuses.

Es zinu, ka es noteikti varu šo sakārtot, ja es pieķertos vienam stūrītim un sistemātiski sāktu kārtot. Bet es vienkārši stāvu un plātu rokas un mulstu.

Viss, kas notiek, notiek tikai tāpēc, lai skaidrāk un skaidrāk saskatītu vienu, vissvarīgāko patiesību.