04 November 2017 @ 06:10 pm
 
Skatoties retrospektā, lielāko daļu dzīves pēc bērnības, esmu nodzīvojusi spītīgā atriebības režīmā. Ja jau tu man uztaisīji simts dziļas sāpes, tad es tagad speciāli sāpināšu sevi un citus un visu un pret dzīvi izturēšos kā ienaidnieku. Jo es biju spītīgs bērns. Tas ir tā, ka aiz sāpēm tu speciāli visu dari slikti. Tikai dažreiz, neuzmanības pēc ļaujot vaļu sirds glāsmainumam, bet tad ātri attopoties, atkal iespītējoties. Tas ir likumsakarīgi, es to pieņemu, es to atzīstu, un nolieku nost.

*

Dažiem cilvēkiem ir tādas acis, kurās skatoties, jūs kopā radāt tādu kā balansu, kas varētu turpināties mūžīgi, ja tas būtu pieņemami un pieklājīgi. Perfekta vienādojuma zīme, bet papildus arī strāvojums, kas ir bagātīgs ar stiprinošām, dzīvinošām, stimulējošām enerģijām. Lai svētīta šī skatienu mistērija.

Citiem cilvēkiem ir tādas acis no kurām gribas novērsties, trauksmainas, tukšas, tumšas, baismīgas, aizkaitinātas, nedzīvas, gaidošas, izvairīgas un tur vēl visādas citādākas.

*

Es ļoti gribu aizdomāties vienmēr par to, kādā stāvoklī es atstāju cilvēkus ar kuriem tiekos, kaut uz mirkli ar kuriem tiekos. Jo vispār jau man ir aizdomas, ka ja es viņus atstāju uz mīnusa zīmes, tad es pati sevi atstāju ar mīnusa zīmi. Un es to pārsvarā tā daru, gan aiz aizvainojuma spītības, gan aiz spēka izsīkuma. Bet dažas reizes es no sirds gribu viņus aizdedzināt. To nevar noliegt, es tagad zinu, ka cilvēks pasaulē rada vai nu plusus vai mīnusus, ar katru savas eksistences mirkli. Un tad, kad man ir traģēdijas, kas ir saistītas ar cilvēkiem, es ļoti pie sevis apsveru, nu nē, es neapsveru.. es bēdājos, ka varbūt es esmu bijis iemesls tam, ka viņi mazāk tic pasaules labumam. Ne jau, ka pasaule obligāti būtu laba. Bet, ka viņi mazāk tic iespējai(pasvītrot), ka pasaule var(pasvītrot) būt laba. Jeb, es viņus atstāju mazāk ticošus, vīlušos pasaulē, vīlušos cerībā, ar mazāk iespējām(viņu dvēselēs, nevis objektīvi, jo objektīvi iespēju ir bezgalīgs bezgalīgums).

Cik skaisti būtu visu darīt tikai tā, lai cilvēkam pieskaroties tu viņa garam pavēlētu uzziedēt kā krāšņam ziedam. Vai gan cilvēki nav kā pumpuri izkaisīti pāri pasaulei, un tie vai nu nīkuļo un novīst, vai maigi, smaržīgi, pat pavedinoši atplaukst. Un, ja atplaukst, tad priecē visu un visus, un varbūt vēl rada augļus, kas daudzkārtīgi pabaro visu un visus.

Ne jau ka tas būtu aizraujošs personiskais mērķis dzīvē, bet manā skatījumā tā ir vienīgā iespējamā metafiziskā ambīcija.

Un es to ietu un darītu kā kaislīgs viesulis, ja vien man tik ļoti netrīcētu rokas, seja, iekšas, kājas, sirds.

Bet vēl arī ir jādara tāds darbs, kur pumpuri nemaz nav aizmetušies, kur ir tikai mazliet trūdošas saknītes, kurš gan par tām parūpēsies, tas nav ne skaisti ne smaržīgi, bet tas ir sākums un katra tā ir Dieviņam dārga iespēja un tik pat bezgalīgs un ļoti apdullinošs potenciāls..

Vienīgais iespējamais, kā dzīve izvēršas, ir kādu brīdi būt spītīgi trīcošam dārzniekam, tad brīdi saļimušam un tukšam vāļāties māmuļā zemē, gaidot dvēseles veldzējumu, tad atkal piesūkušamies ar dzīvības suliņām, celties un atkal spītīgi trīcot kopt saknītes, pumpurus, puķes, vērot kā viss aug, plaukst, zied un ienākas, smaržo un tas ir labi.