Nākot mājās pa perfektu rudens pēcpusdienu, klausījos interviju ar Cynthia Bourgeault, un viņa pastāstīja vairākas lietas, ko es nepaspēju pierakstīt, tāpēc šeit uzrakstīšu vienkārši saviem vārdiem.
* Spiritual maturity manifests in the ability to allow and embrace the uncertainty and paradoxes of being.
* Love stepping out and setting this high bar down in the road, so that I may trip over it and fall headlong into God.
* Heart is an organ of spiritual seeing. Passions, attachments, obsessions, desires clouds and divides the vision of heart, it divides the heart, one cannot see clearly with a clouded, divided heart. In order to use this organ of spiritual seeing, one has to let go, to have a whole, clear spiritual eye.
* Christianity is a non-dual teaching, which has been made dual by theology. The teaching of non-duality in Bible is very subtle, yet present.
* Jesus Christ as all greatest gurus remains present throughout time. The greatest gurus never leave, but remain to assist, nurture, encourage.
* Awakened states of consciousness do not necessarily have anything to do with fine-tuning ones body by healthy habits. These states are subtle but not gentle, and can be spontaneous. Fine-tuning is only for if one is keen to receive these transmissions and learn about and from them.
Bet jā, cik skaisti. Es tiešām gāju un jotos tik pacilāta. Šodien ir tik skaista diena un man Dieviņš uzdāvināja tik daudz skaidrības un miera. Mana sirds vairs nav saraustīta un neizlēmīga starp kaislībām un vēlmēm. Tagad, pašlaik tā ir mierīga, un es te varu uz kādu laiciņu iekārtoties. Un mani tik ļoti aizskārā tas ko Sintija teica par ..love stepping out and setting a high bar so that I may trip over and fall into God.. tas ir tas, kas katru reizi notiek, es tam esmu lieciniece. Vai tas ir vienīgais veids kā piekļūt mīlestībai un Dievam? Laikam.. heck, who knows, definitely in my experience.
Un es gribu šausmīgi uzsvērt tieši to brīdi, kad tu paklūpi un esi ar seju dubļos, un nenosakāmu brīdi domā, apsver ka šīs ir tavas beigas, ka Dievs tevi ir pametis, eksistence ir tev aizvērusies, tu esi tizla un vainīga un vāja. Tad tu uz nenosakāmu, smagu brīdi pārstāj elpot un nomirsti. Un tad, kad tu esi nomiris ar seju dubļos, Dievs tevi paceļ augšā tīrāku, vieglāku un gaišāku kāds tu biji iepriekš. Jo tu nenomiri, bet gan tas kankars tika tev norauts, kuru tu sev biji uzstīvējis, lai izliktos un lai sāpinātu gan sevi gan pasauli. Nedrīkst skatīties atpakaļ, skumt par kankaru, vilkt to atkal mugurā, sist pa Dieva rokām.
Vēl arī mani pārņēma pa pusei doma, pa pusei sirdsapratne. Par pretestību. Manuprāt, dzīvot ir konstanti uzpasēt, lai nebūtu pretestības. Atrast veidus, kā eliminēt pretestību. Un pretestības dažādas nāks kamēr vien dzīvojam. Tomēr, problemātika ir tajā, ka šie veidi ir atšķirīgi katrā situācijā. Dažreiz, pretestības atraisīšanai derēs vienkārši padevība un ļaušanās, citreiz ir nepieciešama radikāla darbība. Un šeit, es domāju, par veidu var izšķirties ņemot palīgā Dž. Pīersona metodi, kas mudina sacīt (un šeit - arī darīt) tikai to, kas tev liek justies stipram. Piemēram, argumenta laikā, lai risinātu nospīlēto pretestību var piekāpties vai strīdēties pretī un pastāvēt uz savu taisnību. Bet cik gan bieži cilvēki pastāvot uz savu taisnību, pēc tam jūtas draņķīgi un vāji. Jo acīmredzot viņi savu taisnību nav pasnieguši tā, lai to kāds vispār spētu sadzirdēt un saprast. Tajā vietā, lai radītu sapratni un risinājumu, cilvēks rada vēl lielāku saspīlējumu un pretestību. Vai arī cits piemērs var būt neomulīga, bezmērķīguma sajūta, kas rada pretestību pret pašu esību. To savukārt diez vai var atrisināt ar ļaušanos un lēnprātību. Neko nedarot, bet bezmērķīgumā gremdējoties, cilvēks sajutīs arvien spējāku un sāpīgāku nospriegojumu. Šeit visdrīzāk būs nepieciešama radikāla darbība, kas būs kā pretestības tvaika nolaišana.
Es domāju, ka varbūt pretestība iedalās tādā, kas ir minimāla, tāpēc esot lēnprātīgam to var izkliedēt, kā ar roku aizvicināt dūmus. Un tā var būt maksimāla, ko nevar aizvicināt (to vicinot, maisot, tā tikai ietekmē cilvēku un apkārtni arvien vairāk), bet gan tā ir jānolaiž, kā tvaiki.
Un tad, ja izdodas dzīvot bez pretestības, vai drīzāk - ar pretestību, bet to efektīgi pārvarēt (kā tos high bars in the road), tad cilvēks vienkārši lido kā skaists paradīzes putns paradīzes dārzā. Katrs kritiens ir kritiens dziļāk Dievā.
*
Cik labi, es tiešām esmu priecīga. Šis rudens būs lielisks garīgais laiks man. Man ir relatīvi mierīga un skaidra sirds acs. Man ir daudz grāmatu par aktuālajām tēmām. Man ir ticība un pārliecība. Un es beidzot jūtos labi savā vientulībā. Es jūtu, ka šis būs feins rudenis, kurā me and Jesus hand in hand will enjoy many spiritual despacitos.
* Spiritual maturity manifests in the ability to allow and embrace the uncertainty and paradoxes of being.
* Love stepping out and setting this high bar down in the road, so that I may trip over it and fall headlong into God.
* Heart is an organ of spiritual seeing. Passions, attachments, obsessions, desires clouds and divides the vision of heart, it divides the heart, one cannot see clearly with a clouded, divided heart. In order to use this organ of spiritual seeing, one has to let go, to have a whole, clear spiritual eye.
* Christianity is a non-dual teaching, which has been made dual by theology. The teaching of non-duality in Bible is very subtle, yet present.
* Jesus Christ as all greatest gurus remains present throughout time. The greatest gurus never leave, but remain to assist, nurture, encourage.
* Awakened states of consciousness do not necessarily have anything to do with fine-tuning ones body by healthy habits. These states are subtle but not gentle, and can be spontaneous. Fine-tuning is only for if one is keen to receive these transmissions and learn about and from them.
Bet jā, cik skaisti. Es tiešām gāju un jotos tik pacilāta. Šodien ir tik skaista diena un man Dieviņš uzdāvināja tik daudz skaidrības un miera. Mana sirds vairs nav saraustīta un neizlēmīga starp kaislībām un vēlmēm. Tagad, pašlaik tā ir mierīga, un es te varu uz kādu laiciņu iekārtoties. Un mani tik ļoti aizskārā tas ko Sintija teica par ..love stepping out and setting a high bar so that I may trip over and fall into God.. tas ir tas, kas katru reizi notiek, es tam esmu lieciniece. Vai tas ir vienīgais veids kā piekļūt mīlestībai un Dievam? Laikam.. heck, who knows, definitely in my experience.
Un es gribu šausmīgi uzsvērt tieši to brīdi, kad tu paklūpi un esi ar seju dubļos, un nenosakāmu brīdi domā, apsver ka šīs ir tavas beigas, ka Dievs tevi ir pametis, eksistence ir tev aizvērusies, tu esi tizla un vainīga un vāja. Tad tu uz nenosakāmu, smagu brīdi pārstāj elpot un nomirsti. Un tad, kad tu esi nomiris ar seju dubļos, Dievs tevi paceļ augšā tīrāku, vieglāku un gaišāku kāds tu biji iepriekš. Jo tu nenomiri, bet gan tas kankars tika tev norauts, kuru tu sev biji uzstīvējis, lai izliktos un lai sāpinātu gan sevi gan pasauli. Nedrīkst skatīties atpakaļ, skumt par kankaru, vilkt to atkal mugurā, sist pa Dieva rokām.
Vēl arī mani pārņēma pa pusei doma, pa pusei sirdsapratne. Par pretestību. Manuprāt, dzīvot ir konstanti uzpasēt, lai nebūtu pretestības. Atrast veidus, kā eliminēt pretestību. Un pretestības dažādas nāks kamēr vien dzīvojam. Tomēr, problemātika ir tajā, ka šie veidi ir atšķirīgi katrā situācijā. Dažreiz, pretestības atraisīšanai derēs vienkārši padevība un ļaušanās, citreiz ir nepieciešama radikāla darbība. Un šeit, es domāju, par veidu var izšķirties ņemot palīgā Dž. Pīersona metodi, kas mudina sacīt (un šeit - arī darīt) tikai to, kas tev liek justies stipram. Piemēram, argumenta laikā, lai risinātu nospīlēto pretestību var piekāpties vai strīdēties pretī un pastāvēt uz savu taisnību. Bet cik gan bieži cilvēki pastāvot uz savu taisnību, pēc tam jūtas draņķīgi un vāji. Jo acīmredzot viņi savu taisnību nav pasnieguši tā, lai to kāds vispār spētu sadzirdēt un saprast. Tajā vietā, lai radītu sapratni un risinājumu, cilvēks rada vēl lielāku saspīlējumu un pretestību. Vai arī cits piemērs var būt neomulīga, bezmērķīguma sajūta, kas rada pretestību pret pašu esību. To savukārt diez vai var atrisināt ar ļaušanos un lēnprātību. Neko nedarot, bet bezmērķīgumā gremdējoties, cilvēks sajutīs arvien spējāku un sāpīgāku nospriegojumu. Šeit visdrīzāk būs nepieciešama radikāla darbība, kas būs kā pretestības tvaika nolaišana.
Es domāju, ka varbūt pretestība iedalās tādā, kas ir minimāla, tāpēc esot lēnprātīgam to var izkliedēt, kā ar roku aizvicināt dūmus. Un tā var būt maksimāla, ko nevar aizvicināt (to vicinot, maisot, tā tikai ietekmē cilvēku un apkārtni arvien vairāk), bet gan tā ir jānolaiž, kā tvaiki.
Un tad, ja izdodas dzīvot bez pretestības, vai drīzāk - ar pretestību, bet to efektīgi pārvarēt (kā tos high bars in the road), tad cilvēks vienkārši lido kā skaists paradīzes putns paradīzes dārzā. Katrs kritiens ir kritiens dziļāk Dievā.
*
Cik labi, es tiešām esmu priecīga. Šis rudens būs lielisks garīgais laiks man. Man ir relatīvi mierīga un skaidra sirds acs. Man ir daudz grāmatu par aktuālajām tēmām. Man ir ticība un pārliecība. Un es beidzot jūtos labi savā vientulībā. Es jūtu, ka šis būs feins rudenis, kurā me and Jesus hand in hand will enjoy many spiritual despacitos.
teikt