Šodien gulšņājot uz ļežikiem Oludeniz pludmalē ir ap pieciem vakarā. No priekšā esošā ļežika pieceļas turku kungs gados, melnās saulenēs, un mums tuvojas ar lielu nazi uz kura uzdurtas divas, nomizotas ābolu pusītes.. Viņš smejas un saka, lai ņemam.. mēs izbrīnītas arī smejamies, ņemam un piecas reizes sakam vai, ak vai, paldies. Apēdam ābolu pusītes vērojot paraglaidus debesīs. Nav pagājušas ne piecas minūtes, kad turku kungs atkal smejoties soļo klāt ar persiku daiviņām rokā. Mēs atkal piecas reizes sakam paldies un visi smejamies. Persiks ir sīrupains, sulīgs, salds un aromātisks. Gulšņājam, vērojam paraglaidus vēl arvien. Nav pat piecas minūtes pagājušas, kad kungs smejoties ir klāt nu jau ar plastmasas kārbiņu, kurā ir ielikti divi mazi kruasāni, un četri mazi cepumiņi pūdercukurā. Mēs visi medaini smejamies, sakam paldies un viņš tikai atmet ar roku. Es pārvaru savu vegānismu un ēdu pūdercukurcepumiņu. Mana sirds kļuvusi mazliet mīkstāka.