Varbūt arī es esmu tā cūka, kuras priekšā ber pērles. Bet varbūt tas, ka es apzinos, ka esmu cūka, kuras priekšā ber pērles, skaitās kā vismaz viena pērle, ko es novērtēju. Bet varbūt tas ir vēl cūcīgāks pašapmāns, kas mani padara vēl nespējīgāku novērtēt lielās, resnās, perlamutrīgās pērles, kas ripo un ir skaistas, jo ir perlamutrīgas un blāvi mirdz, maigās gaiši zilās, rozā, baltās krāsu niansēs. Bet pērles, es jūs dziļi sirdī mīlu. Lai arī es esmu cūka un mana pasaule ir dubļi, es taču zinu, ka jūs esat blāvi mirgojošas zemūdens zvaigznītes, jūs esat tik skaistas un maigas un burvīgas, un kā es vēlētos no visas savas mazās cūkas sirsniņas jūs integrēt savā dubļu pasaulē, bet tāda nav griba, un es esmu tikai uzskatāms piemērs, kā pasaulē nevar būt, paradoksa piemērs, neiespējamības piemērs. Lai nu kam tāds piemērs derētu, ceru ka kādam der. Pērles arī kādreiz bija dubļi. Varbūt dubļi ir īstāki par pērlēm. Pērles ir skaistas, bet vai tās atceras, ka to sirsniņas ir veidotas no dubļiem?

Dažreiz man šķiet, ka viss, ko es rakstu, ir mīlestības vēstule.