Šonakt mana nesvarīguma sajūta iespiedās manā sapnī.
Es sapņoju, ka esmu dzīvoklī, kur ir mamma ar partneri un māsu. Mēs vai nu bijām brīvdienās, vai vienkārši visi kopā svešā vidē. Es mēģināju prasīt, lai mēs kaut ko daram kopā, lai ejam uz pludmali. Bet māsa teica, ka iešot uz kaut kādu foršu klubu, kur es neiederētos. Mamma kaut ko smaidīja, tā it kā es būtu nožēlojama un neapliecinājusies. Es klusi lūdzos, lai mēs ejam uz pludmali, bet neviens negribēja ar mani pavadīt laiku, un man bija aizdomas, ka viņi nesaprot, ko es te esmu atnākusi un gaida, kad es aiziešu kā nelūgts ciemiņš. Tad es kautrīgi piekritu, ka man vienai jāiet uz pludmali. Un es skaļi klusām domāju, kā lai es izdaru tā, ka kamēr es peldos neviens nenozog manas mantas. Es tajā brīdī sajutos tik vientuļa līdz kaulam. Tāda vientulības sajūta, kas pārņem tikai sapņos, vai uzmostoties nakts vidū, un nejūtoties kā cilvēkam, bet kā savādam svešajam nedraudzīgā vidē. Bet tad, uzvara! Es uzreiz sapnī atcerējos, ka šādos brīžos ir jādomā par to, ka es neesmu svarīga. Ka vispār nav svarīgi vai kāds ar mani nāk uz pludmali, vai es pati uz viņu eju, un pati pludmale nav svarīga, un man par nevienu no šiem lielumiem nav nekādas daļas. Tas mani mazliet nomierināja, un tad jau arī es pamodos. Bija 5:15 no rīta, es uztaisīgu kafiju, aizgāju atpakaļ ietīties gultā un visu sapni kārtīgi pierakstīju kladītē.
*
Bet vispār nomodā es spaņoju par to brīdi, kad es atraisīšos no šīs čaulas. Tad man vairs nebūs visu laiku kā ar āmuru sev pa galvu jāatgādina, cik es esmu nesvarīga, nebūs sevi pastāvīgi jāmierina. Kāda tad man būs mierinoša atelpa.
Es sapņoju, ka esmu dzīvoklī, kur ir mamma ar partneri un māsu. Mēs vai nu bijām brīvdienās, vai vienkārši visi kopā svešā vidē. Es mēģināju prasīt, lai mēs kaut ko daram kopā, lai ejam uz pludmali. Bet māsa teica, ka iešot uz kaut kādu foršu klubu, kur es neiederētos. Mamma kaut ko smaidīja, tā it kā es būtu nožēlojama un neapliecinājusies. Es klusi lūdzos, lai mēs ejam uz pludmali, bet neviens negribēja ar mani pavadīt laiku, un man bija aizdomas, ka viņi nesaprot, ko es te esmu atnākusi un gaida, kad es aiziešu kā nelūgts ciemiņš. Tad es kautrīgi piekritu, ka man vienai jāiet uz pludmali. Un es skaļi klusām domāju, kā lai es izdaru tā, ka kamēr es peldos neviens nenozog manas mantas. Es tajā brīdī sajutos tik vientuļa līdz kaulam. Tāda vientulības sajūta, kas pārņem tikai sapņos, vai uzmostoties nakts vidū, un nejūtoties kā cilvēkam, bet kā savādam svešajam nedraudzīgā vidē. Bet tad, uzvara! Es uzreiz sapnī atcerējos, ka šādos brīžos ir jādomā par to, ka es neesmu svarīga. Ka vispār nav svarīgi vai kāds ar mani nāk uz pludmali, vai es pati uz viņu eju, un pati pludmale nav svarīga, un man par nevienu no šiem lielumiem nav nekādas daļas. Tas mani mazliet nomierināja, un tad jau arī es pamodos. Bija 5:15 no rīta, es uztaisīgu kafiju, aizgāju atpakaļ ietīties gultā un visu sapni kārtīgi pierakstīju kladītē.
*
Bet vispār nomodā es spaņoju par to brīdi, kad es atraisīšos no šīs čaulas. Tad man vairs nebūs visu laiku kā ar āmuru sev pa galvu jāatgādina, cik es esmu nesvarīga, nebūs sevi pastāvīgi jāmierina. Kāda tad man būs mierinoša atelpa.
1 atziņa | teikt