Šodien domāju par to, kā jebko no tā kas cilvēkam ir dots, Dievs jebkurā brīdī var atņemt. Un cilvēks nevar protestēt, jo viņam nekas nepieder, pat viņš pats sev nepieder. Tas padara skaidru budistu kompulsīvo nepieķeršanos. Tas padara skaidru ārpus-ķermeņa pieredzi, kad paša ķermenis šķiet kā tāds dīvains gabals, daļa no telpas, tikai kārtējais objekts, kas dīvaini pieķepinājies savādai apziņai.


Šopēcpusdien gāju mājās, priecājos, kā tagad divas stundas iešu. Biju nopirkusi jaunas botas, ko izlēmu pa ceļam uz darbu un mājup nēsāt, jo kustību elastīgums un ērtība ir mana prioritāte tagad, I'm too woke to wear uncomfortable shoes. Viss iesākās labi, es ignorēju apziņu, ka no rīta laikaziņās redzēju ka ap 15:00-16:00 būs lietus. Bet tad savērpās tumšs mākonis, sāka pluinīt vējš. Izdomāju, cik labi, dramatiski laikapstākļi iešanu uzreiz padara baudāmāku, eksistenciālāku. Tad sāka ar intervāliem piezemēties smagas, lielas lietuslāses. Domāju - iešu ātrāk, varbūt aizskriešu pa priekšu mākonim, un lietusgāze paliks man aiz muguras. Bet nē.. jau pēc dažiem brīžiem, man pa plikajām rokām un cauri zeķubiksēm ripinājās ūdens, botas sāka žļurgāties, matus zem lietussarga lidināja visos virzienos, vienīgi acis bija pasargātas aiz saulesbrillēm. Sakumā priecājos, jo jutos kā izdzīvotāja, functional training walk, ultrafitness, at one with nature. Bet redzot, ka lietus nemitējas, tikai kļūst vēl smagāks, un botas sāka žļurdzēt vēl vairāk, un kakls sāka niezēt, es salūzu un ielecu autobusā. Pabraucu pāris pieturas apātiski pilot. Tad lietus mitējās, izkāpu ārā, mazliet salu, aizgāju uz veikalu nopirkt humus, burkānus, keilu, tad devos mājup, pa ceļam nopērkot mazu, rūgtu krūzīti aromātiskas kafijas.

Gribas notrenkt manu ķermeni, vakarā iešu skriet. Vēl gribas rāpties kokos, stāvēt uz stieņiem, karāties stieņos, balansēt uz apmalēm. Bet ne vienatnē, lai mani neapcietina kā vandāli. Varbūt tiešām jāiet uz parkūŗu.