Es šodien esmu pateicīga par:
to, ka Oktobrī šeit būs Max Tegmārks, jo viņš ir neizturami mīlīgs un it kā fiziķis, bet īstenībā dzejnieks. Es atceros kā bērnībā skatījos viņa video-intervijas par multiversiem, viņš to tik aizrautīgi stāstīja, ka man pašai mirdzēja acis un lūpu kaktiņi vilkās kautrīgā smaidiņā.
JP Sears. Es viņu dievinu, viņš ir skaists, maigs, muskuļains untraspiritual dievs, kurš runā ar tieši tik sabalansētu, concise amusing atklātības manieri, ka it leaves me positively exasperated and inspired and thirsty for this sort of sheer thrill of truthfulness.
J. Petersōnu. Nav neviena cita cilvēka pasaulē, kurš spētu pat pietuvoties viņa iedvesmojošuma līmenim. He is my Khaleesi and I'm his secret Jorah. Mana istaba nekad nav bijusi kārtīgāka un manas ciešanas perspektīvākas.
Svēto Avilas Terēzi. Viņa man ir palīdzējusi saprast, cik es esmu nožēlojama. Atpestī mani no nožēlojamības, bet tikai tad ja tu tā gribi, jo labāk, lai es pati ciešu savu nožēlojamību, nekā apgrūtinu tevi vēl vairāk.
Par visām nepatverami bagātīgajām dāvanām, kas man ir dotas mana ķermeņa, manas vides, manas iztikas, manas iedvesmas sakarā. Jo vairāk es par to domāju, jo lielāks kauns mani pārņem, jo man nešķiet, ka es jebko vispār būtu izdarījusi, lai to visu būtu pelnījusi. Vienīgais, kas mani mierina ir apziņa, ka kamēr es dzīvoju, man ir iespēja atmaksāt šīs dāvanas, un es ceru, ka es saredzēšu šīs iespējas atmaksāt, un ka vēl nav par vēlu.
*
Nākot mājās es atkal domāju par ticēšanu. Par to, ka var/vajag ticēt vai nu visam vai nekam. Nevar izvēlēties ticēt tikai dažām (labajām, šķietami likumsakarīgajām) lietām. Un ja notiek, kas slikts, tad uzreiz zaudēt ticību un kļūt apātiskam. Reizi par visām reizēm izlemt! Vai nu ir viss Dievs vai nav. Ja nav, tad netici nekam labam. Ja ir tad tici arī sliktajam. Ka arī sliktajā ir jēga un iespēja un likumsakarība. Protams, tas ir šaušalīgi grūti. Tas ir bezmazvai aicinājums - nāc un sāpini mani un es to mēģināšu izturēt. Bet ja izdodas ticēt, tad teorētiski cilvēkam vajadzētu dzīvot eiforijā. Ja viss ir piesātināts ar jēgu un nolūku, tad nevar notikt nekas nekas nekas, kas tāds nebūtu, nekas nelikumsakarīgs, nekas nedievišķs. Viss, kas notiek, notiek uz labu, jo labs ir tāds, kam ir jēga, un jēga ir virzība uz mērķi, un mērķis ir Dieva nolūks, un ja Dievs ir labs, tad arī viņa nolūks ir labs. Viss.
Mani iedvesmo tās koku bildes, kur koks ir apgāzies vai nolūzis, bet turpinājis augt, izaudzis cauri laukakmenim vai metāla sētai, vai cauri ķieģeļu mājai, vai aug uz pašas klints malas karādamies. Lūk, tā ir tīcība. Ja koks to spēj, vai cilvēks tā nespēj? Varbūt koks ir stiprāks par cilvēku. Cilvēkam visu laiku jāpierāda, ka viņa dvēsele ir stiprāka par viņa ķermeni. Viņa dvēselei ir jāaug cauri akmeņiem, tie jāšķeļ, jāaug cauri metāla stieplēm, jākarājas kraujas malā un jānoturās, jālūst un jāturpina augt, pretī debesjumam.
to, ka Oktobrī šeit būs Max Tegmārks, jo viņš ir neizturami mīlīgs un it kā fiziķis, bet īstenībā dzejnieks. Es atceros kā bērnībā skatījos viņa video-intervijas par multiversiem, viņš to tik aizrautīgi stāstīja, ka man pašai mirdzēja acis un lūpu kaktiņi vilkās kautrīgā smaidiņā.
JP Sears. Es viņu dievinu, viņš ir skaists, maigs, muskuļains untraspiritual dievs, kurš runā ar tieši tik sabalansētu, concise amusing atklātības manieri, ka it leaves me positively exasperated and inspired and thirsty for this sort of sheer thrill of truthfulness.
J. Petersōnu. Nav neviena cita cilvēka pasaulē, kurš spētu pat pietuvoties viņa iedvesmojošuma līmenim. He is my Khaleesi and I'm his secret Jorah. Mana istaba nekad nav bijusi kārtīgāka un manas ciešanas perspektīvākas.
Svēto Avilas Terēzi. Viņa man ir palīdzējusi saprast, cik es esmu nožēlojama. Atpestī mani no nožēlojamības, bet tikai tad ja tu tā gribi, jo labāk, lai es pati ciešu savu nožēlojamību, nekā apgrūtinu tevi vēl vairāk.
Par visām nepatverami bagātīgajām dāvanām, kas man ir dotas mana ķermeņa, manas vides, manas iztikas, manas iedvesmas sakarā. Jo vairāk es par to domāju, jo lielāks kauns mani pārņem, jo man nešķiet, ka es jebko vispār būtu izdarījusi, lai to visu būtu pelnījusi. Vienīgais, kas mani mierina ir apziņa, ka kamēr es dzīvoju, man ir iespēja atmaksāt šīs dāvanas, un es ceru, ka es saredzēšu šīs iespējas atmaksāt, un ka vēl nav par vēlu.
*
Nākot mājās es atkal domāju par ticēšanu. Par to, ka var/vajag ticēt vai nu visam vai nekam. Nevar izvēlēties ticēt tikai dažām (labajām, šķietami likumsakarīgajām) lietām. Un ja notiek, kas slikts, tad uzreiz zaudēt ticību un kļūt apātiskam. Reizi par visām reizēm izlemt! Vai nu ir viss Dievs vai nav. Ja nav, tad netici nekam labam. Ja ir tad tici arī sliktajam. Ka arī sliktajā ir jēga un iespēja un likumsakarība. Protams, tas ir šaušalīgi grūti. Tas ir bezmazvai aicinājums - nāc un sāpini mani un es to mēģināšu izturēt. Bet ja izdodas ticēt, tad teorētiski cilvēkam vajadzētu dzīvot eiforijā. Ja viss ir piesātināts ar jēgu un nolūku, tad nevar notikt nekas nekas nekas, kas tāds nebūtu, nekas nelikumsakarīgs, nekas nedievišķs. Viss, kas notiek, notiek uz labu, jo labs ir tāds, kam ir jēga, un jēga ir virzība uz mērķi, un mērķis ir Dieva nolūks, un ja Dievs ir labs, tad arī viņa nolūks ir labs. Viss.
Mani iedvesmo tās koku bildes, kur koks ir apgāzies vai nolūzis, bet turpinājis augt, izaudzis cauri laukakmenim vai metāla sētai, vai cauri ķieģeļu mājai, vai aug uz pašas klints malas karādamies. Lūk, tā ir tīcība. Ja koks to spēj, vai cilvēks tā nespēj? Varbūt koks ir stiprāks par cilvēku. Cilvēkam visu laiku jāpierāda, ka viņa dvēsele ir stiprāka par viņa ķermeni. Viņa dvēselei ir jāaug cauri akmeņiem, tie jāšķeļ, jāaug cauri metāla stieplēm, jākarājas kraujas malā un jānoturās, jālūst un jāturpina augt, pretī debesjumam.
7 atziņas | teikt