emocijas ir tikai tik patiesas, cik es taam atljauju buut. liidziigi kaa maaja staav tikai tik ilgi, kameer tajaa dziivo cilveeks. dazhas emocijas sagaadaa cieshanas, un tad zinot ka to iistumu un ilgumu nosaka mana atljauja, es zinu ko iesaakt. citas emocijas sagaadaa atklaatu prieku, un tu to zini un tu atjauj. bet tad ir emocijas, kuras ir sarezhgjiitaakas par visiem visuma nosleepumiem, un ljaushanaas ir jaadozee. jo shkjiet, gan briivi atljaujot gan vispaar neatljaujot, tu un veel arii visa pasaule paliekat zaudeetaajos, un veel trakaak - viss, absoluuti viss tiek izpostiits. bet tad laikam rodas jauna pasaule.. uz vecaas gruveshiem, fraktaalis ir neapturams, attiistiiba ir bezgaliiga, qualia ir veltiiga

*

iisteniibaa es juutos diezgan apreibusi un mozha. taa it kaa visas manas chakras, mana sirds, mans kjermenis, pat apniciigais praats roku rokaa buutu visu nakti dzerstiijushies avenju viinu un tagad veel izshaavushi katrs pa chetriem shotinjiem espresso. bet nezinaadama, ko ar sho reto un neierasto emociju dariit, kaa to integreet pasaulee, kaa tai likt mijiedarboties, es izveeleejos sacereet mazu, vienkaarshu, attaisnojoshu paragraafu ar klasisku nihilisma piesitienu, kursh juutas kaa balta patiesiiba nobeigta ar ierastu greeku

jau vairaak kaa stundu debesis pilniigaa klusumaa, bez veeja, bez kustiibas, bez lietus zibenjo, un es nevaru aizmigt un es nevaru kluseet

dazhreiz man shkjiet, ka es taapat kaa Tarkovskis, ar savu sirdi izraisu mistiskus laikapstaakljus