jaa, ja es senaak jutos kaa apjukusi meitene, kura kriit celjos un tragjiski apelee pie kosmosa sirdsapzinjas, lai man dod jebko, jebko, patiesi jebko pie kaa piekjerties..

tad tagad es esmu kaut kaads lenards koens. neviens vairs man nevar paardot savu modernaako un elegantaako aabeci. es esmu paardziivojusi gan joganandas, gan apaatus, gan niiches, gan sveetuljus, gan bezdievjus, gan viszinjus, gan vienaldzhus. mans vieniigais liidzveertiigais ciinju biedrs ir palicis Dievs, es uz vinju skatos atnjirgtiem vilcenes zobiem un kveelojoshaam, smaragda aciim un gaidu gan naakamo galjiigo kaulu gan naakamo cirtienu.

es atceros, kaa pirms kaadiem diviem gadiem, es vienu naktsvidu naacu maajaas no kluba, iisaa kleitaa paarsalusi, veeja pluiniita, alkohola un cigareshu apdullinaata, nospiestama kaajaam neertaas augstpapeedenees, baalu, izkraasotu gjiimi, un es tad skatiijos pretii tumsaa un pasaule bija tik nedraudziiga un svesha un taala, luksoforu un mashiinu gaismas kaa bruuces, un mani paarnjeema draudi, shausmiiga ieksheeja panika par to, ka es nesapratu kas ir mana dziive, kaapeec es esmu tik vientulja, un ko dziive no manis prasa, kur ir mana vieta, kas man ir jaadara. tad man uzreiz sariesaas ljoti karstas asaras, kuras es riju, un es nezinaaju kur likties, taapeec, lai neuztaisiitu kosmosam sceenu, vienkaarshi aizgaaju maajaas un izlikos, ka man taadas dramatiskas domas nebija, un ka iisteniibaa man ir normaala dziive.

tagad mani taads staavoklis ir paklausiigi pavadiijis tik ilgi, graduaali mani integreejis sevii un sevi manii, drusku pa druscinjai, uzstaajiigi iekaartojies manaa esiibaa, ka esmu ar to apradusi un tajaa dziivoju cepuri kuldama. es labi gribeedama, vairs nevaru un nemaaku izmist, ja izmisums ir pati esiiba. es tagad paziistu pasauli, taas izmisums un tukshiiba ir tik visaptveroshi, ka tas ir savaads miers.