i just want something nice ontological to happen. kaut viena vismazaakaa lietinja, kas man dotu iedvesmu un ticiibu, ka i can do life. tas var buut jebkas, un ja tas notiks, es tam uzklupshu kaa ravenous harpija un smagi, brutaali, vardarbiigi ticeeshu against all reason and against da police. citaadaak visa eksistence ir kaa sliideeshana uz leju, dazhreiz tev paliek zheel tas aatrums ar kaadu tu sliidi uz leju, taapeec tu sasprindzini savu vaajo mazo rocinju, un ar peedeejiem speeka krikuminjiem nedaudz piebremzee sliideeshanu un vienkaarshi turies, turies, turies. bet agri vai veelu rocinja atkal savaargst un tu palaid valjaa un atkal sliidi lejup sejai braukoties gar dubljiem un maziem paarmetumu, vilshanaas, vainiiguma oljiem birstot uz paura. bet ja paraadiitos kaut viens mazinjsh vadziitis, aiz kura rocinja aizkjertos, tad vaigi paliktu saarti un acis spozhas, un es vareetu ne tikai tureeties, bet varbuut eforijas iespaidaa pat uzvilkt sevi augshaa uz taa vadziisha un tur patupeet kaadu briiksninju, varbuut tieshi sagadiitos, ka ir saulriets un buutu uz ko skatiities, atvilkt elpu skaisti kaa cilveekam. bet es tur vairs netupeetu kaa vaargonis, es buutu paarpasauliigs eerglis ar zelta spalvu, dimanta nagiem, uguns opaala aciim un dziesmu kas shkjelj laiktelpu, bet arii miiliigs, taads kas piepilda visu paareejo cilveeku sirds veeleeshanaas.
kaapeec nevar notikt kaut kaads ontologjisks vadziitis? vai arii, kaapeec man nepietiek apzinjas, ja ontologjiski vadziishi notiek, bet es esmu oblivious of their magical occurrences.
es sho visu rakstu tukshumaa. es pilniigi izteelojos, kaa manu vaardu burtinji atdalaas un pa vienam kaa sniegpaarslinjas izput auksta, vienaldziiga kosmosa dziilees