leenaam es godbijiigi un maigi saaku pienjemt to, cik es esmu temporaali niikuliiga (stunted) un beernishkjiiga (infantile). man shkjiet es nekad iisti netiku pie cilveeka personiibas, jo visu beerniibu pavadiiju klusumaa. kaa uznaaca peekshnjs aukstums, vieniigais ko es jutu ir taada skaudriiga paareja no klusuma, dabas, plashuma, pluuduma uz strauju, neapturamu iemestiibu pasaulee, kas prasa dariit visdazhaadaakaas lietas, kas ir sveshas un ko es neatpaziistu. un taapeec man tas shkjiet briinums kaa es speeju taisiit praktiskumu, taisiit buushanu cilveekam, peec laiciigajiem standartiem, izdziivot cilveeku sabiedriibaa valsts ietvaros, izspeeleet laiciigas konstrukcijaas, izsekot ljoti svariigas direktiivas. varu sevi slaveet par buushanu padeviigam un veiklam maacekliitim, un vienlaikus to pashu nozheelot, bet ne ilgi, jo es tachu sheit atrodos un citaadaak te nevar buut. saliidzinaajumaa ar citiem cilveekiem es esmu pilniigi totaals beerns. i have no agenda, no ambition, no intelligence, no strong opinion, no direction, and no interest in any of these.

man shkjiet senaak tas mani neapzinaati baigi traumeeja. redzot, kaa citi cilveeki dziivo ar visaadiem noluukiem, kas shkjiet kaa noderiigas paveeles. kaa cilveekiem ienaak praataa shiis paveeles un kaa vinji taas sev skaidro? man visu laiku shkjita, ka es visu daru nepareizi, jo kaa es kaut ko varu dariit pareizi, ja nekam ko es daru nav noluuka. es skatos uz pasauli un redzu tikai taadu kaa siltuma, termaalo karti, kameer citi redz aprises, dimensijas, lietojamas lietas un algoritmus, funkcijas, lai panaaktu notikumus. man shkjiet es ar neko neatshkjiros, no margrietinjas, kura ir ieseejusies jebkur.. kurai cilveeki saka lietas par direktiivaam, dara lietas peec direktiivaam, bet es nespeeju saprast, kaa tas var uz mani attiekties, es neko nezinu par direktiivaam. jo es te vienkaarshi augu, un izpleshu ziedlapinjas, ja spiid saule, un saraujos, kad pienaak nakts, liecos veejaa, un norasoju lietuu. speeks! algoritms! virziens! man speeks, algoritms, virziens shkjiet kaa mazliet uzmaaciigs taurenis, dieva radiibinja - njem no manis ko tev vajag, bet tad lidinies projaam, jo es esmu margrieta un mans vieniigais piepildiijums ir saules siltums, es to netrauceeti smelshos un tad atdoshu savus ziedputekshnjus gan tev gan kamenei gan bitei.

vieniigaa gudriiba vai driizaak prasme, kas man piemiit ir emociju atpaziishana un shkjiroshana simts un tuukstosh un peectam veel miljards niansees. un tikai tagad es saaku apjaust, atkost, ka tas ir vieniigais veids, kaa es speeju sasleegties ar cilveekiem. es veelos izstiept roku un ielikt to cilveekiem dzilji sirdii, izvilkt no vinju sirdiim zelta pavadienu, un sasleegt ar manu sirdi, lai mees beidzot varam eksisteet pa iistam, telpaa kas ir iistaas maajas, iistaa tagadne, iistaa redzeeshana, preciizs laiktelpas centrs un kulminaacija. es gribu visus cilveekus aizvest uz to vietu. un aptuveni taa es dziivoju, taustoties tumsaa, saraujoties, kad ziema un izpleshoties kad vasara, graviteejot uz pievilciigaam emocijaam, aizveroties negliitaam emocijaam, graviteejot uz negliitaam emocijaam, aizveroties pievilciigaam emocijaam, uzticoties neredzamajam un tajaa mediteejot, to sapnjojot un tam ticot, kalpojot direktiivaam, kas kaa skabargas, kas kaa enkuri. liidz es atrodu kaadu cilveeku, kuru es varu noburt pietiekami, lai vinjsh atljautu man iesniegties vinja sirdii. bet man pashai no shaada speeka ir baismiigi bail liidz pretiigumam, totaals vertigo, totaala nausea. es atljaujos eksperimenteet tikai ar sveshiniekiem. taa ir ljoti biistama teritorija, cilveeka sirds, akacis uz dievu. taapeec es biezhi strauji atkaapjos vai pat nemeegjinu. taapeec es paarsvaraa cilveeku sirdis tikai veeroju un alkstu, ceriibaa, ka kaadu dienu ausiis siltaa saule un dievs man atljaus pastiept roku, grandiozi.