01 May 2017 @ 01:17 pm
Sad!  
vakar ap 7iem vakaraa jutos slikti, man bija sausas acis un saapeeja celji, elpoju sekli un dienaa shkjita palicis paaraak daudz stundu. uzraavu dzhinsenes, botas un meeteli, iebakstiiju kontaktleecas un gaaju aaraa. gaaju pa trotuaari uz parku, uzelpoju, elpoju, koku ziedlapinjas maigi un raiti ritinaajaas pa tortuaari vakara veejaa, koku plataas, zaljaas lapas tiecaas man pretii un arii nopuutaas un izelpoja un ceelaas un nopuutaas. iznaakusi parkaa, es pa taisno devos iekshaa taa plashajaa, zaljajaa viducii. acis mazliet miglojaas, vai nu man paliek sliktaaka redze vai arii nezinu kas. es mazliet uztraucos, un ir nepatiikami, ka visu peedeejaa laika muuzhu pavadu tik daudz skatoties ekraanaa vai citos tuvumos. es gribu stundaam skatiities taalees, bet kaa to panaakt? dazhreiz man shkjeit, ka manas acis kliedz, jo es taas spiidzinu skatoties ne talaak kaa 20-30 centimetrus. es leeni gaaju paari mazajai zaaliitei parkaa un skatiijos taalumaa uz kokiem, saaka reti smidzinaat, kas bija patiikami veesi uz aadas. es gaaju un dzilji elpoju, bet visu laiku sajuuta, ka kaads mani veero. es gribeetu apstaaties pie kaada koka un tur staaveet, atspiedusies, vienkaarshi staaveet truli ar bezisteiksmes seju. es gribeetu ienirt baltaa ziedoshaa kruumaa, bet vai mani kaads veero? shis nav mans parks, shii nav mana daba, shii daba man nepieder, es tai nedriikstu uzbaazties. kaadu briidi turpinaaju iet, elpojot silto veeso vakara gaisu, veerojot dazhaados zaljaa tonjus, lietus un veejsh jau kaadu laiku bija speeleejies man matos, forshi. es domaaju vienaa briidii, varbuut man apseesties un paklausiities putnos, tas juutas patiikami ausiis, shiis dzidraas, trauslaas, elegantaas balstinjas, kas mainaas, pazuud, uzrodas, atbalsojas manaa dveeselee. varbuut uzkaveeties te kaadu briidi. bet tad no vienas puses es nodomaaju, ka nevajag jo shii daba man nepieder un mees esam sveshinieces, un no otras puses nodomaaju, ka atstaashu citai reizei, ieshu riit skriet un tas skaitiisies, jaa.

taa ir taada konstanta ciinja. justies, ka telpas, ko tu ikdienaa lieto, ka nekas nekas nekas no taa tev nepieder, un kaads veero katru tavu soli, ja nu to to peekshnji aizmirsti.