viss notiek seciigi, bet kaapeec tad ak!

riitdien pirms gada es izdzeesos no cibas uz veselaam divaam nedeeljaam, un es izdzeesos jo mani saviljinjoja sapnis. pirms tam peedeejo reizi es no cibas izdzeesos 2010. gadaa, bet es nekaadi nespeeju atcereeties kaapeec. man shkjiet es pieregjistreejos 2007.(vai 2008..) gadaa Portugaalee, seezhot kaut kur Cascais birojaa pie galda un garlaikojoties. kaadu gadu es rakstiiju par piipeeshanu, viinu, pludmali un rotaljiigu eksistenciaalismu. tad atgriezhoties Latvijaa, man laikam palika ljoti skumji, kaadu gadu es rakstiiju skumjas lietas par ledus peljkjeem un pastaigaam gar ledus peljkjeem, paslepus piipeeshanu, duumaku.. un tad es vairs neatceros, vai atbraucot uz Angliju, es jau biju izdzeesusies vai veel nee.. tad bija 2010. gada Augusta diena, un es biju paarkvalificeejusies pilnasiniigaa nihilistaa, un atkal pieregjistreejos, lai pasaulei nestu prieka veesti par to kaa viss ir bezjeedziigs 4ever i know dis and i am proof + joy division.

peedeejaa laikaa, jeb vispaar tikai shodien, izlasot rakstu par evanjgjeelisko transhumaanismu, un par to domaajot, par visu peedeejo laiku domaajot, es guustu atklaasmes un izdaru secinaajumus.

idzeesties no cibas shkjiet self harm, nu teju kaa iegriezt sev. ciba ir kljuvusi par ontologjisku manas apzinjas telpas dalju. es atceros, ka pagaajshpavasar, kad sheit neko nerakstiiju divas nedeeljas, es apkaart staigaaju kaa mildly lobotomizeeta. es domaaju (pikeriitu tiem kas domaa), ka ir expired uzskatiit, ka cilveeka apzinja atrodas tikai vinja galvaa. apzinja ir lauks, kas ir elastiigs, potenciaali bezgaliigs un dinamisks. taa centrs ir cilveeks, un tad apzinja metafiziski, spontaani, peec paarsvaraa tikai zemapzinaatiem likumiem klejo laiktelpaa. konkreetos laiktelpas punktos taa koncentreejas un tur aug. dazhreiz, taa nespeej tur iesaknjoties un ciesh, niikst. shaadu apzinjas laiktelpas lauku likvideejot, apzinja tiek brutaali sarauta. neljaut apzinjai iesaknjoties, vai nocirst iesaknjojushos apzinju.

es izjuutu esiibu, kaa apzinjas veelmi, vajadziibu plesties, pluust un virziities un tiekties. kameer, es regulaari to meegjinu apstaadinaat, jo ir par aatru, vai man saap, vai man bail, vai es paaraak daudz taa juutu, and it's just fucking crazy.

dazhas dienas es juutu, kaa apzinja grib velties kaa varens vilnis paari visam, bet man viss saap un es gribu to brutaali nogriezt, apraut, ieslodziit.

citas dienas, es gribu savu apzinju katapulteet visos iespeejamos virzienos un dimensijaas, lai taa spozhi eksplodee un piepilda bezgaliibu. bet es attopos, kaa mazs galjiigs, noguris cilveeks, kas shkjiet absurdi un tragjiski.

transhumaanisms, cilveeki izdomaas veidus, kaa ljaut savai apzinjai augt nevis leeni un mokoshi, bet momentaani un eksponenciaali. biistami. bet arii gjeniaali. es iedomaajos, kaads efekts buutu, ja visu gudro zen, woke cilveeku apzinjas speetu kaa cunami izplesties paar visu planeetu un to transfigureet. un es iedomaajos, ka to pashu var izdariit tumsoniigie cilveeki. apzinju ciinjas. tad es iedomaajos, kaa apzinja speetu ietiekties citaas dimensijaas, citaas pasaulees. nekas vairs nebuutu garlaiciigi un miiliigi. iluuzija taptu kaapinaata simts reizes.

bet es juutos pasargaata. es pirmo reizi saaku apjaust kaada fantastiska iluuzija ir visas paardomas un sajuutas. taas vairs nav jaaierobezho, jo no neiistaa nevar buut iistu bailju.

man vienmeer ir bijusi taa sinking sajuuta, ka es it kaa apzinos, ka visas emocijas un notikumi ir paarejoshi, taadeelj pa pusei iluzori, nekas kas nav muuzhiigs nav iists. un man tik ljoti vienmeer ir gribeejies piedziivot ko iistu.. taadu, ko es varu saspiest rokaa un zinaat sirdii, ka tas ir iists muuzhiigi. bet nekas taads nav.. iznjemot sajuutu, ka nekas taads nav, un taa sajuuta ir droshiiba, teju silta, teju miilosha, un peekshnji aicinosha. taatad arii manas bailes nav iistas. viss ir speele. baileem seko izveele, izveelei seko prieks, priekam seko beedas, beedaam seko miers, mieram seko bailes, izveele, prieks, beedas, miers, spiraale. viss ir iists tikai uz briidi, uz sezonu, un cita iisteniiba seko peec ieprieksheejaas. apzinja pluust un vijaas un mainaas un dejo un miil tur kur ir vajadziiba. tas savukaart, ljauj manam praatam manu apzinju vairs neraustiit bailju kontrakcijaas, bet gan ljauties, lai dievs to pavedina. apzinja, kas ljauj miilestiibai sevi pavedinaat, bet kas ir immuuna pret jebko that misses the mark.

nevienu bruuci vairs nesleept, bet teikt labi, ar praatu glaastiit un ljaut apzinjai tiekties uz miilestiibu arvien. uz briidi viss dziist un viss ir droshi.