'..this is the same shit. we're just children. we're just naked children.. [uncontrolled sobbing]'

i love Girls so much <3

peec skrieshanas taisot jogu man patiik apgulties uz veedera uz paklajinja uz griidas ar rokaam gar saaniem un seju uz vienu pusi, un tur kaadas piecas minuutes guleet. tas ir vistuvaakais, kaa juutas, kad kaads tevi cieshi apskauj. ja neskaita triicekliigus, vaarus, neertus kolegjiaalus apskaavienus shad un tad ik pa reizei meenesii vai divos ar ikdienas sveshiniekiem, manaa dziivee nav cieshu apskaavienu. bet kad es gulju pret griidu, tai virsuu, un taa mani tur, es juutos tik jauki un droshi.

es censhos un censhos un censhos nebuut beediiga un nepadoties apaatijai un fake vienaldziibai, detachment. es meegjinu visaadi racionalizeet, kaapeec padoties apaatijai marginaali varbuut pat ir labaak nekaa censties sevi transcendeet, jo ir tik gruuti, un es sevii nejuutu gandriiz nekaadu speeku vai meerkji. jo let's face it yalls, dziivee ir tikai divi celji. padoties apaatijai, oblivion, detachment, vice, vai arii sho neindulgjenceet, bet gan iet miilestiibas (raiba klauna) celju. bet probleema ar miilestiibas celju ir, ka lai arii tas ir intuitiivi pareizais celjsh, vinjsh suukaa dirsu. liidz ko tu paprasi dievinjam, lai vinjsh tevi vada un lieto peec saviem maigajiem ieskatiem, vinjsh tevi nostaada emocionaali the most mortifying situaacijaas, kur tev taa jau pusaizkautam, izbadeejushamies, apjukusham ir jaaierodas un jaaizciina uzvara, kas by no means nav nekaada galeeja uzvara, bet gan taada uzvara, kur tava balva ir atsleega uz naakamo mortifying situaaciju. basically, dziive ir treasure hunt, kur daargumu vietaa ir mortifying situaacijas. un izveele shkjiet, ir palikt dreifeet puspabeigtam, neieintereseetam, apaatiskam kaadaa skumjaa neizietaa liimenii. vai arii ljaut dievinjam tev sirsninju stampaat, durstiit, svilinaat.

es iedomaajos, ka taadiem azartiskiem cilveekiem, kam baigi patiik piedziivojumi, dziive shkjiet kolosaala iespeeja. but all i see is dark paradise, un viss ir paaraak tragjiski, lai tajos retajos briizhos starp ieprieksheejo un naakamo mortifying situaaciju, es speetu pasmaidiit.

bet es censhos un censhos un censhos. jo ja man netiek sirdsmiers, tad mans ruugtums un aizvainojums arii nevienam netiks. jo es juutu, kaa ir savaadi, magneetiski eksistences lauki, kas grib dzert manas skumjas kaa eleksiiru, bet ejiet nost sakaarnji, jums pie manis nav nekaada dariishana, jo es censhos kaa apmaata.

censhos, censhos, censhos, censhos, sirds izdilst, bet es censhos, elpa paliek sekla, bet es censhos, viss viens, viss vienaads, jo es ekskluziivi fokuseejos tikai uz censhanos. jebkas, kas ar mani notiek ir izejviela tam lai es censtos. peleeka, monotona, bliiva, nesatricinaama censhanaas.

es nezinu kuraa posmaa, liimenii, lokaacijaa es esmu shajaa dievinja fucked up, maigajaa uzdevumaa man nezinoshajam mirstiigajam, un es negribu zinaat, jo man pietiek speeka tikai klusi, izmisiigi censties.