03 April 2017 @ 11:43 am
let there be light  
rakstot: atshkjirt es no Es. es kaa supercute bet dramatisks, bailiigs, nostaljgjisks, angsty, mazliet psihs trusis. Es kaa timeless, wise, unbound, pure love enchantress.

sajuuta, ka es nezinaashu kur likties, kad viss buus perfekts. ka tas ir laika jautaajums, i must embark, bet, bet bet.. ja/kad viss buus perfekts, tad Es buushu tik liela un mezhoniiga un nekontroleejama, ka, ka, ka .. visa iedomu pasaule sagruust, un iistaa pasaule kaa satriecoshs vilnis kljuus, un es buushu visa pasaule kaa vilnis, un tad es nevareeshu uzmaniities no savas mazaas pasaules kropljojoshajaam robezhaam, zero stingums, bet i will actually act like a big love wave of light

un tas, kam manii no shaadas peerspektiivas ir bail ir tas mazinjais suuds sakaarnis ego pljego vanskars vobla, mazs sainiitis grabazhinju, ko uzlasiiju kaa beerns uzlasa kaut kaadus kraaminjus, kad vieniigaa vieta kur aaraa speeleeties ir vientuliiga, novembra celjmala, puvushi aaboli, plastmasas maisinji, izsmeekji 

bet, ja man ir izveele, tad Es labpraatiigaak, meerkjtieciigi pati ielauzhu un niicinu savu ego, nekaa atdodu sho uzdevumu liktenja raupjajai, nesaudziigajai improvizaacijas varai, jeb miiloshajai-radikaalajai varai  

peedeejaa laikaa es juutos vislielaakajaa sprostaa, mana laiktelpas shkjeele apkaart ir tik bliiva un expired, es teju mokos un miicos biezaa, smaceejoshaa pleevee. es veel nezinu, kas ir aarpusee, un es veel iisti nezinu, kaa iedragaat sho pleevi, lai izlauztos, bet es zinu, ka tas ir ljoti nepareizi un gruuti sheit turpinaat tupeet un gaidiit raupjo, miilosho, nesaudziigo liktenja roku, un es turpinu sporaadiski spaardiit un stumt un kuunjoties. bet es negribu padoties, tikai taapeec, ka neredzu tuuliiteeja risinaajuma iespeeju. iespeejas ir bezgaliigas un danco neredzami apkaart katru mirkli. tajaa vietaa, es neskatiishos uz smaceejosho izmisumu laiktelpaa apkaart, bet sistemaatiski paarkaartoshu laiktelpu, kas ir manii un kas esmu es-Es, un cereeshu uz labaako. izkopt savu stiprumu un liidziibu gaismai, lai kaadu dienu mees buutu compatible

 
 
simfonija: lana del rey - gods & monsters
 
 
03 April 2017 @ 09:46 pm
 
ir dienas, kad es juutos kaa emocionaali buutu tikko atgriezusies no meeneshiem ilga bagaatinosha, biistama, aizraujosha, dramatiska, neaprakstaama celjojuma. un tad es izjuutu skaudru kontrastu attopoties tajaa pashaa dziivee, ko dziivoju jau vairaakus gadus. mani paarnjem pretiiguma, izmisuma un bezceriibas vilnis, es nevariigi gulju izskalota krastaa un ljauju shim paarestiibas vilnim mani viljinaat un traumeet. es nespeeju aptvert, kaa sho emocionaalo celjojumu, kursh ir ildzis meeneshus, bet reaali tikai varbuut dienu vai dazhas stundas, iestuukjeet manaa shaurajaa eksistences ontologjijaa. kaa es atkal varu iziet uz ielas, iet uz darbu, ar visu pieredzeeto. kaapeec es to nevaru panjemt liidzi, vai veel labaak tajaa palikt un tur dziivot? tas ir taads izmisums, kaa beerniibaa veel ticot, ka sapnji var iekljuut realitaatee, pamostoties nespeet panjemt no sapnja neko liidzi.

es juutos, kaa katru dienu man ir jaaieliek sevi ruupiigi skapii, kameer cita es iet staigaat pa stikliem taalaak un taalaak projaam no. un mani paarnjem pretiigums un izmisums un bezceriiba, apzinoties, ka tas viss ir vajadziigs, obligaati un ar miilestiibu.

un mani paarnjem sashutums tajaa pashaa laikaa, redzot un juutot, cik plososhi mistiska ir esiibas izejviela. lai kur es veertos, begaliigs okeaans perfektas, mirdzoshas matemaatikas.