es gribeetu buut tik viegls cilveeks, kuram nav nekaa ko nest uz muguras. jo tajaa vietaa, lai staigaatu apkaart muuzhiigi apvainojies un aizvainojies kaa pasty little betch, vinjsh sava briivee griezhaas kaa dervishs, ik pa briidim uzvirpuljodams gaisaa pie saules un putninjiem. vinjsh griezhaas briivee, un vairaaku metru raadiusaa ap sevi vinjsh elektromagneetiski iekustina spacetime molekulas taadaa veidaa, ka uzreiz visu caurstraavo silts, prieciigs, miilestiibas starojums, ko sajuut momentaani ikviens kas pietuvojas, arii objekti, un veseli situaaciju kopumi, piemeeram uzgaidaamaas telpas ambience, vai pie luksaforiem staavosho cilveeku grupinja. un jebkursh un jebkas, kas ir nonaacis shii starojuma ietekmes zonaa, momentaani kljuust par sevis labaako versiju, un arii paarveershas par prieciigu, virpuljojoshu dervishu. un jo vairaak vinjsh shaadi virpuljo, jo vairaak vinjam sintezeejas siltais prieka straavojums, un vinjsh spontaani un neatgriezeniski izmaina apkaart esosho laiku un telpu.

bet man vienmeer ir bail, ka ja es kaadam izdariishu ko labu un pretiimnaakoshu, tad iisteniibaa es tikshu apmaaniita un izmantota. un pashlaik shkjiet ir tikai divas iespeejas.. pienjemt to, ka es pastaaviigi taadaa veidaa tikshu apmaaniita un izmantota, un jebkas, kas mani izmanipuleeja uz labestiibu, irdziigi pie sevis triumfees par manu naivumu un vaajumu un pakalpiibu. vai pienjemt ljoti suliigu nezinju par to, kaadu neizsekojamu notikumu un kaadas kosmiskas vajadziibas sekas ir mana labestiiba un kaadas gradaacijas taa iespees radiit.

jebkuraa gadiijumaa, es neveelos lielaako sava laika dalju staigaat apkaart apvainojusies un aizvainojusies. katru reizi, kad kaads mani grib apvainot vai aizvainot, es veelos uzspurgt gaisaa un briivee kaa dervishs, vai izlikties ka manis nav un ir tikai stoiciska, laipna reakcija, kas pilniibaa absorbee visu slikto, un tajaa vietaa uzsintezee kaut ko prieciigu un gaishu