es man shkjiet pameegjinaashu minimizeet savu taa jau diezgan shkjidro, epizodisko iejaukshanos cilveeku dziivees. jaa tas ir labs leemums. es nezinu no kaadiem needy, psihoanaliitiskiem bla bla dziljumiem uz augshu man praataa un sirds rajonaa uzburbuljo karsta veelme iepatikties ar savu viedokli, appiilot, skaidroties, pamaaciit, atrisinaat, saglabaat saskarsmi, jebkaadas cilveeciskas saiknes, atrast kopiigo, kopaa augt un domaat un funktiereet un filozofeet un tiekties pretii beznosaciijumu miilestiibas, skaidriibas, iejuutiibas, pienjemshanas un skaistas, prieciigas dziivoshanas gaismai, kur katra diena juutaas kaa dzilji sirdii liiksmas sviniibas. es domaaju man tas ir jaapaartrauc. jo vairaak es taa daru, jo vairaak man shkjiet es attaalinu sevi no cilveekiem, vai attaalinos savaa praataa no cilveekiem, es nemaaku runaat ar cilveekiem, es nezinu, ko vinji tieshi grib no sarunas, es nezinu, kas man ir jaapasaka, taapeec es pasaku kaut kaadu aizvainojoshu huinju, un izklausos peec iedomiigas lunes ar karstiem vaigiem. cik labi, ka es jauniibaa neaizbraucu maaciities psihologjiju, tad es pastaavigi aizvainotu un kaitinaatu cilveekus, un katru vakaru naaktu maajaas kaa iedomiiga lune ar karstiem vaigiem, varbuut iedziivotos vaajaa sirdii, vaajos sirds vaarstuljos, paarslogotaa sirdii, paarkarsushaa sirdii, smeldzoshaa sirdii, sirdij uz panikas leekmes starta liinijas vienmeer svaarastoties un drebot un gaidot shaavienu, tad es saaktu katru vakaru dzert likjieri, mans gars leenaam ielsiideetu astraalja elementaalju liimenja padibeniigajaa zhljurgaa, man tur piesuuktos sushchestva un izstreebtu manu sirds sapiigo, karsto, ruugto shkjidrumu ar salminju kursh no aarpuses buutu taads kaa rozes kaats

es vienkaarshi domaaju, ka es neesmu kvalificeeta kaa cilveeks runaat ar citiem cilveekiem. kad cilveeki ienaak shajaa pasaulee, vinjiem laikam ir noteikts uzdevums, inklinaacijas un tiem atbilstiigs skillsets, un ja vinji shiis dieva dotiibas atpaziist un izkopj un lolo, tad vinju dziives ir pareizajaas sliedees, naak par labu pashiem un citiem un veel sveetajam garam

un mani nepamet taa sajuuta, ka es spraucos un spraucos un spraucos un teeloju pavisam citu cilveeku, kursh varmaaciigi un brutaali grib citus apgarot, bez graacijas, bez sajeegas, bez vajadziibas, bez takta.

es veelos pameegjinaat dziivot bez augshaa aprakstiitaa. runaat tikai tad ja man kaut ko prasa, minimizeet vaardus, kas naak paar luupaam uz pieklaajiigaam valodas speeleem, varbuut runaashanas vietaa vairaak smaidiit vai iesmieties, tad vismaz cilveeki it kaa guus apstiprinaajumu tam ko pashi saka un domaa, un buus gandariiti, ka cita aciis ir gudri un pareizi izdomaajushi. tas ir simtsreiz labaaks pienesums kolektiivajai evoluucijai