es shodien kaapu vilcienaa peec darba, uz vienpadsmitaas platformas, un vagonaa no preteejaa gala man naaca pretii tas vilcienu vadiitajs, kursh pirms vairaakiem meeneshiem Apriilii vienpadsmitos vakaraa, iebraucot vilcienu stacijaa, bija nolicis rokas uz panelja un apguulies uz taam, atbalstiijis zodu uz roku virspuseem, apaatiski. es vinju redzeeju naakam pretii no taalaa vagona gala, vinjsh bija garsh, ar blondiem matiem nekaartiigaa astee, uzraavis plecus uz augshu, straujaa gaitaa, vinjsh pagaaja garaam un es uz vinju atskatiijos un tad vinjsh izkaapa no vilciena, bet es saraavos seedvietaa pie sola uzliekot melnas saulesbrilles un ieliekot muuziku ausiis. es turpmaak meegjinaashu peec darba paspeet atkal uz to pashu vilcienu, kuru vinsh piebrauc uz vienpadsmitaas platformas, lai varbuut vinju nokjertu un ar vienladziigu seju vinjam paietu garaam, un tad varbuut atskatiitos un redzeetu kaa vinjsh aiziet eest pusdienas.
man gribas dziives valdniekam izskaidrot, ka dziive praktiski ir kaa naave. taa ir notikusi, bet man ir jaaturpina plaanot naakamie notikumi un kaartot maaju, pirkt lietas un plaanot satikshanaas, dariit darba lietas. it sevishkji maajas tiiriishana, lietu pirkshana, shkjiet visabsurdaakie. tas shkjiet absurdi. iet uz darbu ir viegli, jo ir kaut kaada iluuzija par pienaakumu pret sveshiem. bet pienaakums pret pashu? pashu sevi, kursh zina ka dziive ir mirusi, ka tu esi bezjeedziigs tukshums kas staigaa apkaart sev riebjoties? nu tas ir prikols un huinja. bet neatkariigi no shii fakta, no shii absurda, no taa ka tu esi mironis mironjzemee, tomeer laiks paradoksaali veel eksistee un ritinaas, shis absurda briidis ir izstiepts gadu garumaa, visa dziive kaa atzinju par absurdu akumuleeshana. eksistence ir pretruniiga, un nedod man izveeli, taa gluzhi vai saka, tev ir jaadziivo lai skaidraak un skaidraak saskatiitu, sajustu, cik viss ir absurds, un es tev izkaisiishu celjaa dazhaadus pieraadiijumus tam, kas tev jaauzlasa un jaaiebaazh sev dveeselee un prataa un jaaasimilee, bet tajaa pashaa laikaa, protams, tev ir jaaturpina uztureet sava eksistence, un veelams produktiivi un entuziastiski, lai tu buutu piemeerotaakaa staavoklii un sagatavojusies naakamajai absurda pljekai, ko es tev uzmetiishu uz galvas
man gribas dziives valdniekam izskaidrot, ka dziive praktiski ir kaa naave. taa ir notikusi, bet man ir jaaturpina plaanot naakamie notikumi un kaartot maaju, pirkt lietas un plaanot satikshanaas, dariit darba lietas. it sevishkji maajas tiiriishana, lietu pirkshana, shkjiet visabsurdaakie. tas shkjiet absurdi. iet uz darbu ir viegli, jo ir kaut kaada iluuzija par pienaakumu pret sveshiem. bet pienaakums pret pashu? pashu sevi, kursh zina ka dziive ir mirusi, ka tu esi bezjeedziigs tukshums kas staigaa apkaart sev riebjoties? nu tas ir prikols un huinja. bet neatkariigi no shii fakta, no shii absurda, no taa ka tu esi mironis mironjzemee, tomeer laiks paradoksaali veel eksistee un ritinaas, shis absurda briidis ir izstiepts gadu garumaa, visa dziive kaa atzinju par absurdu akumuleeshana. eksistence ir pretruniiga, un nedod man izveeli, taa gluzhi vai saka, tev ir jaadziivo lai skaidraak un skaidraak saskatiitu, sajustu, cik viss ir absurds, un es tev izkaisiishu celjaa dazhaadus pieraadiijumus tam, kas tev jaauzlasa un jaaiebaazh sev dveeselee un prataa un jaaasimilee, bet tajaa pashaa laikaa, protams, tev ir jaaturpina uztureet sava eksistence, un veelams produktiivi un entuziastiski, lai tu buutu piemeerotaakaa staavoklii un sagatavojusies naakamajai absurda pljekai, ko es tev uzmetiishu uz galvas
simfonija: agnese rakovska - vienaldziibas
4 atziņas | teikt