sapnjoju, ka esmu paarvaakusies uz neskaidriem laukiem varbuut latvijaa, piepilseetaa, uz lielu maaju, un tur dziivo arii mamma un maasas, un man ir jaaievaacas lielaa istabaa, kur ir liels bruuns skapis, liela gulta, diivains balts shaurs galdinjsh un varbuut arii izlietne un divi lieli logi, un aiz logiem ir ljoti daudz zaljsh, un maasa man ir uzdaavinaajusi dzimshanas dienas daavanu, un taa daavana ir liela burka ar marineetiem kjiplokiem, es to arii uzreiz fotograafeeju uz sveces un arbuuza fona, telefonaa lai ieliktu instagrammaa lai visi redz cik tas ir smiekliigi sanjemt kjiploku burku. tad mani paarnjem shausmiiga nostaljgjija, es seeroju, ka vairs nevaru dziivot savaa mazajaa londonas dziivokliitii, kur vinjsh palika, kaapeec es izvaacos, kas shis bija par nepaardomaatu leemumu, lai arii jaunaa maaja ir liela, atrodas dabaa, viss aiz loga ir zaljsh, man ir daudz vietas, un te ir mana gjimene, es seeroju, jo nevaru vairs viena seedeet savaa mazajaa londonas dziivokliitii briiviibaa, man te nav veikalu uz kuriem iet, un visas gjimenes acis man seko. tad es sapnjoju veel ka pamostos maajas aarpusee, guljot zaalee uz sedzinjas, esmu samiegojusies, ir vasara, man ir notirpusi roka, es ieeju maajaa un meegjinu saprast, kas man sheit vispaar ir jaadara, es eju uz vannasistabu, kas ir virtuve un tur ir mamma, un es vinjai saku, ka man ir notirpusi roka visaa garumaa, un vai tas ir normaali, jo taa jau ir gandriiz stundu bez izmainjaam, bet vinja neuztraucas un saak kaut ko neskaidru staastiit, tad runaat ar kaadu. tad es aizvazaajos atpakalj uz savu lielo istabu ar tumshi bruuno skapi un domaaju ka to vajadzeetu paarbiidiit pret otru sienu, lai pa logu pluustu iekshaa vairaak gaismas, man ir nostaljgjija peec mazaa londonas dziivokliisha, es neceru, ka tur jebkad veel speeshu atgriezties, man kaarojas tos marineetos kjiplokus burkaa, un mana roka veelaizvien ir notirpusi, es pie sevis nodomaaju, labi, ja jau man ir lemts zaudeet roku tad taa varbuut ir jaabuut, labo roku, lai notiek kas notiktdams

tad es pamodos pa iistam, un man bija notirpusi roka, jo biju guleejusi neertaa pozaa. es esmu laimiiga ka esmu mazajaa londonas dzivoklii, lai arii savos putekljos un lietu parastumaa un pavirshajaas klusajaas dabaas un pieradumaa mans dziivoklis bezceremoniaali tup kaa gurds, neieintereseets runcis, man pietiek ar domu ka vinju caurstraavo mana apzinja, ka shajaa laikaa te dziivot ir tik sveetiigi, un kaa kaut kad brutaalajaa, atraujoshajaa naakotnee kad es buushu citur, shis dziivoklis buus mana mazaa bazniica manaa praataa

man shkjiet, ka cilveeka nonaakshana pie patiesiibas-sapratnes ir gluzhi kaa eksorcisms. taa it kaa cilveekaa buutu iemaajojusi nepatiesiiba, kas tur aardaas un sabotee un liek cilveekam izdariities visaados vidos, kas vinjam un citiem sagaadaa cieshanas. un cilveeks nonaacis shajaa paraliizee saak apsveert, pienjemt, ka vinjsh ir tas gross, zemiskais, bezveertiigais, pat komiskais, viepliigais demons nevis cilveeks. taa it kaa nepatiesiiba-nesapratne radiitu demonu, kas caur cilveeku aardaas un domaa aizvien jaunus un radikaalaakus veidus kaa sevi nostiprinaat un 'pieraadiit'

bet tas nemaina to, ka cilveeks bija pirmais, un kaut kur zem nesapratnes demona cietaas pakaljas klusi nospiests bailiigi gaida un cer, ka demons aplauziisies un kaut kas vinju ablomiis un vinjsh eventually aizvaaksies. bezgaliiga, fundamentaala, miilosha bezgaliiba auklee sho visatljaaviigo demonu

manupraat, lai cik resns un glumjsh un pretiigs buutu jebkura cilveeka nesapratnes demons, cilveeks bija pirmais, tikai cilveekam ir true legacy, tikai cilveeks ir bezgaliigi effortlessly stiprs un mirdzoshs, tikai cilveekam nekas nav jaapieraada. un liidz ko demons atlaizhas, cilveeks laistaas kaa silta gaisma