es esmu videeji mazs, videeji peleeks dziivnieks kas seezh stuurii un nekustaas un skataas caur tukshaam aciim, varbuut ne dziivnieks, varbuut pat objekts, kursh kljuust dziivs tikai tad kad tam pieskaras vai to uzrunaa. ir gandriiz apriilis, bet ir februaaris. pasaule ir astounding, un katrs mirklis ir precious un ir ljoti daudz miilestiibas, kas paraadaas kaa smaga, draudziiga, mieriiga, zinosha gaisma ja atljaujies redzeet cauri saviem praata netiirumiem. un liidz ko pasaule kaut mazlietinj mani uzrunaa, es paarveertiishos par varaviikshnju un kjirshu ziedlapinju virpuli kursh meetaa avenju zefiirus un briinumsveciites un miikstaas mantinjas, bet tikmeer nenoteikts wave/particle-confused peleeks objekts, eena, prizrak, iipashi-nekaads apveids es seedeeshu stuurii un uzmaniigi klausiishos vai pasaule man kaut ko saka, varbuut ar mani neviens nerunaa, vai pasaule iet garaam, vai es esmu aarpus pasaules, vai es domaaju ka pasaule apstaasies, vai man ar pasauli bus tikshanaas, vai es veelaizvien esmu pasaulee, vai pasaule ir manii, vai es tai uzliku vaaku, vai pasaule kaut ko vairaakas reizes teica, vai laiks ir saacis riteet aatraak, vai es esmu aarpus laika, es nekad nezinaashu cik daudz man ir laika. es vairs nezinu cik ilgs laiks ir pagaajis te seezhot, vai buutu pieklaajiigi kaut kur citur paarvietoties, varbuut man vajadzeeja kaut ko dariit bet es to neizdariiju, varbuut pasaule mani gaidiija bet es nokaveeju, varbuut es staaveeju sev priekshaa, varbuut bija kaut kur jaaiet, vai pasaule kaut ko teica, es nezinu. vai pasaule sauca mani, es nezinu. es te visu laiku biju, varbuut nedzirdeeju. es veeroju un meegjinu klausiities ar tik labu dzirdi kaada man ir