14 March 2016 @ 09:51 am
 
man shkjiet, viena no substanciaalaakajaam lietaam ko dziivee var dariit ir pa iistam iepaziit cilveekus. pretstataa vienkaarshai brushing by, trivial routine encounters, smiles, phrases, hurry. bet patieshaam iepaziit cilveeku, taa ka tev shkjiet, ka juus graviteejat viens otraa iekshaa, sasleegshanaas ar pasauli un eksistence. dazhreiz runaajot ar cilveekiem kas ir apkaart ir briizhi, kad sanaak pieskarties noziimiigaam teemaam, bet tas ir kaa touching the surface, it affects you, and you feel gravitational waves, kind of dazed and agitated, but it's over soon, un tu vienkaarshi aizej atpakalj nekurienee, void of connection, void of this spark of mutual existence.

iepaziit cilveekus, atmetot visas robezhas un pre-conceptions, without being appropriate and adequate, staaveet pretii tam wave, fallout, kas rodas pa iistam piesleedzoties cilveekam

ja man buutu jaadod kaut kaads koeficients, cik cilveekus es patieshaam esmu iepazinusi dziivee, tas varbuut buutu kaut kaads 0.98, pa iistam man shkjiet nevienu. es neesmu pielauzusi nevienu iepaziishanos, visi cilveeki ko es zinu, esmu vinjus izniekojusi, maybe it means i haven't truly existed myself
 
 
14 March 2016 @ 12:09 pm
'being 34 years old, alone in a room with a piece of paper'  
noskatiijos 'the end of the tour'. man shkjiet pasaule ir speeciigs turpinaajums, kad viens cilveeks izsmelj savus eksistenciaalisma dziljumus, naakamais turpina, smelt, izsmelt, transcendeet. vienmeer naak naakamais un pacelj, kur otrs nolika, taads darbs, varbuut visi ir tikai viens cilveeks kas visu laiku reinkarneejas un automaatiski turpina iesaakto. shogad manaa book challenge buus tikai viena graamata, infinite jest