man septembris vienmeer atgaadina palmu ielas dziivokli un radio swh un annu karenjinu prieksh skolas, un platu palodzi uz kuras seedeeju skatoties lejaa uz pasauli kad sniga vai lija vai spideeja sarkana saule

stulbie dziives cikli liek vienmeer justies tik plashi un sentimentaali it kaa nedataisiita filma vai dziesma kameer nekas nemaz nav mainiijies un tu sheit pat vien visu laiku esi bijis un dziivojis.

bet varbuut neironi un sinapses dunno what exactly, sasleedzas uz mirkli tieshi taa, kaa bija sen atpakalj, un tu uz mirkli juuties kaa izniris no pagaatnes. diezgan bezmeerkjiigi katru reizi. varbuut man kaut kas buutu jaapieraksta blocinjaa, atzinjas par nodziivotajiem gadiem un par iemaaciitajaam gudriibaam. bet nav blocinja, atkal tikai taa viileejoshaa sajuuta, kad sirdij peekshnja un speeja sajuuta vai atminja iziet cauri un mazliet ievaino, bet tikai tik lielaa meeraa, ka nazim pirkstu griezhot tomaatu vai uz sekundi pieskaroties karstam kastrolim, peec paaris dienaam ir ok.

taados briizhos, kad es atceros miilju pagaatnes dziivi un paskatos uz savu mazo nogurusho seju es sevi mazliet miilu, jo es esmu visaadas lietas iztureejusi, un neviens to pat nezina.