12 June 2015 @ 02:27 pm
 
sapnjoju, ka biju beerniibas laukos un aiz loga debesis bija tumshi sarkanas, jo tuvojaas lielaakaa pasaules veetra. es izlecu pa logu un gaaju aiz maajas skatiities un fotograafeet, lai ieliktu instagramaa. tad es klainjoju cauri daarzam un tur ziedeeja milziigi rozaa rozhu kruumi un taalumaa debesiis bija visaadi tumshi un saarti negaisa maakonji. tad kaut kur taalaak pie ozola un tiiruma es sastapu savu mirusho lauku tanti un vecmaaminju un vinjas tur abas arii pastaigaajaas taa kaa lauku cilveeki pastaigaajas, kad visi darbi ir uz vakarpusi padariiti un var vienkaarshi padomaat par dabu un dziivi. es vinjaam piebiedrojos un tad arii maasa. tad lauku tante pateica, ka nav ko daudz fokuseeties uz to, ka negaiss naak, ka vinja zinot tepat aiz stuura labu pankuuku kafejniicu. tad mees tur aizgaajaam chetrataa, taa bija vienkaarsha lauku eestuviite ar bieziem aizkariem un parastiem koka galdinjiem un tad sapnis beidzaas

vai tieshaam ir taa, ka katrs naakamais paaudzes cilveeks ir vinja vecaaku un ieprieksheejo radu apzinjas turpinaajums? es vienmeer juutos kaa mammas un teeta un vecmaaminjas sajaukums, kas sevii ieksheeji konfliktee taapat kaa vinji izdziivo konfliktus savaa starpaa