10 March 2015 @ 04:20 pm
 
man citu cilveeku beediigaas sejas un nelaimiiba vienmeer shkjiet daudz shausmiigaakas, par jebkuraam manaam tragjeedijaam. man vienmeer shkjiet, ka lai kas notiktu ar mani es sev jebkuraa briidii varu pateikt, lai es izbeidzu, jo es zinu, ka nevienas manans beedas nekad nav balstiitas uz objektiivaam, ontologjiskaam probleemaam. taadaam probleemaam, ko es nevareetu vienaa vai otraa veidaa atrisinaat. es laikam vienmer esmu mazaak vai vairaak apzinaajusies, ka jebkursh besis koreleejas ar manu ignoranci vai manaam bez/darbiibaam pasaulee, ir vai nu kaut kaads bad faith, vai uz slinkaam vai neizgliitotaam atieksmeem balstiits.

bet ja es redzu citus cilveekus ar skumjaam sejaam man ir taada sajuuta, ka man kaads rauj nost roku. cilveekiem nekad neko nevar pateikt. vinjiem galvas vienmeer ir iebaaztas vinju diivaino dziivju maakonjos, un vinji uz tevi skataas kaa uz jociigu zivi, kas mujkjiigi..bezjeedziigi plaata muti.

taapeec vienmeer, kad es vientulji eju pa pavasariigu saulainu trotaari, vai seezhu gaishaa, putekljainaa istabaa, vai nekustiigi ljauju dziives labuminjiem ripinaaties garaam un projaam no manis, varbuut tikai uz dazhiem mirkljiem es atljaujos izteeloties, ka manas skumjaas izjuutas ir visa tragjiskaa pasaule, un pavisam driiz es vinjas paklausiigi ar maigumu saloku un ieviistu kaut kur sirds kabatinjaa, un uzelpoju, ka taas ir tikai manas skumjas, kuras nevienm nekad nav jaaredz un jaazina.