es atceros kaa kad tikko ievaacos savaa londonas dziivoklii pagaajushaa gada apriilii, man bija eiforija par to, ka es beidzot nedziivoju ar sveshiem cilveekiem, un man pieder viss dziivoklis, kur es varu dariit jebko kas ienaak praataa. es tad pa vasaru dienvidiem dedzinaaju smarzhkocinjus un staigaaju apkaart kaa sapnii, aaraa spiideeja karsta saule un man skaneeja only lovers left alive soundtreks un es savaa nodabaa ljurbaajos. taa bija tik lieliska sapnjainiiba, un man bija taa intensiivaa sajuuta, ka man nevajag nevienu pashu pasaules cilveeku, jo man ar savu nodabu ir tik patiikami, ka i'm glorious and everything is a triumph.

bet ik pa laikam taada blissful sajuuta paarveershas apzinjaa, ka es sevi visu savu dziivi esmu saboteejusi un sho sabotaazhu esmu svineejusi. un es nezinu, kura sajuuta/doma ir patiesaaka - tas ka man neko nevajag vai tas ka es tomeer sevi saboteeju atturoties no dziives. es laikam vienkaarshi nesaprotu, cik kvalitatiivs ir mans klusums un miers. es nezinu vai es driikstu uz sevi skatiities no malas, un vai ir pareizi uz sevi neskatiities bet vienkaarshi buut. un vai mana izpratne par buushanu vispaar atbilst pareizas eksistences definiicijai. es nezinu vai tas kas man shkjiet pievilciigs nav sevis sabotaazha.