02 December 2014 @ 03:48 pm
 
tad, kad man nav paaraak besiigi, man gribas domaat, ka viss, kas notiek ir satriecoshi labi. jo kad es juutos mieriigi un pateiciigi, es domaaju par aizgaajushajiem laikiem un bijushajaam lietaam, par visu kas ir izbijis. un nezin peec cik gadiem vitragjiskaakaa shodiena man shkjitiis labaaka par jebkuru naakotnes sheit un tagad.

es to nevaru izskaidrot, tagadne nekad nav tik pilnasiniiga un perfekta kaa pagaatne. es zinu, ka tas ir filozofijaa dzelzhaini pieraadiits, ka pagaatne iisteniibaa ir tikai ar peonijaam un mirdzuminjiem apbeertas, medainaa duumakaa tiitas atminjas, kas savaa buutiibaa ir tik pat pliekanas, banaalas, skaudras un pavirshas kaa tagadnes neizteiksmiigie mirklji.

vai jebkad vispaar ir iespeejams par tagadni domaat no sirds un pilniigi? nee, es nedomaaju. es domaaju, ka tagadne vienmeer buus savaa laikaa nenoveerteets maakslinieks, dievinaats peec vinja naaves.

es veelos novembra vakaros domaaju par sniegu, cerot ka snigs varbut driiz.