vakars. un meenestinjsh aiz virtuves loga tik smalcinjsh un saarts, kaa spozha vara stiipinja. un es vaaru dzeervenes, ko mamma salasiija latgales mezhos un iedeva liidzi no latvijas. un sveetdienas rudens vakara sajuuta un sirds leeni un pashaizliedziigi elpo, bet ne daudz, lai nezhnjaugtos, lai neplaisaatu.
nopirkusi tomaatus, es naacu peecpusdienaa maajaas pa siltu ielu. un lai arii tu biji ieniris tik dzilji, kur vairs nevar ticeet, ka veel kur augshaa ir gaiss ko elpot, iznirstot aaraa uz siltas ielas sveetdienas peecpusdienaa tik maigi saldseriiga un pateiciigaa apbriinaa veersta dveeselas sajuuta.

dzeja ir elpa