piektdien vai sestdien uz londonu brauks juusans un vinjsh grib satikties, bet es nezinu vai es gribu ar vinju satikties, jo mani ne iipashi interesee kas vinjam dziivee notiek, jo visi cilveeki ir vieni pashi un naak rudens taapeec man vairs nav entuziasma dariit neko daudz bet tikai seedeet diivaanaa klausoties droney muuziku. like cilveekiem dziivee jau taa ir jaadara daudzas lietas prieksh nekaa, kaapeec arii briivajaa laikaa ir jaaturpina dariit lietas.

manupraat, vislabaakais un visdrausmiigaakais ir savu apzinju investeet savaas emocijaas, un citaadaak nevar normaali padziivot.

es attaisiiju logu, lai dedzinaatu smarzhkocinju, un aaraa ir tas svaigais rudens gaiss, kas man vienmeer atgaadina taadu svaigumu uz sejas, kas rodas peec sirdiigas karstas raudaashanas.