tas ir tik diivaini, viss vienmeer ir diivaini

es vienu no pirmajaam, ja ne pirmo reizi varu likt roku uz sirds un teikt, ka es esmu reizee gan bezgaliigi laimiiga, gan absoluuti nelaimiiga.

es staaveeju savaa gaishajaa virtuvee un griezu salaatu lapinjas, un skatiijos uz daarziem un maaju jumtiem un vakara debesiim aiz loga, klausoties romantisko 90s dziesmu, man virtuvee ir tik milziigi skaisti logi, un es nesaprotu, vai es esmu laimiiga vai skumja. tas ir kaa dziivot starp divaam puseem vai diviem cilveekiem vienaa kjermenii, vai dziivot, kameer no sirds tek asinju struuklinja uz dreebeem, uz griidas, uz salaatu lapinjaam, ko griezhu. ar vienu puscilveeku savaa vieniigajaa kjermenii es sho izjuutu kaa sveetiibu, tik absoluuti burviigu vientuliibas poeeziju un visu vientuljnieka sapnju piepildiijumu. bet otrs puscilveeks manii ar domaam un sirdi skrien uz visiem pasaules kaktiem un nespeej apstaaties un aiztruukstas elpa un ruugti kamoli veerpjaas kaklaa un sirds zhnjaudzaas un arvien sliktaak

un es nezinu vai aiz loga ir skaisti vai skumji, jo man tas ir kljuvis viens un tas pats. skaistas lietas tik saushaliigi saapina. varbuut mani saapina tas, ka viss tas kas ir tik mezhoniigi skaists ir bez taadas apzinjas un pats to neredz. buutu tik viegli ja skaistums pats vareetu par sevi paruupeeties, un man nebuutu katru reizi jaanjem skaistuma asmenji un jaaiedur sev sirdii, lai piepildiitos kaut kaads lolotais kosmosa apzinjas radiishanas meerkjis or whatever fucking