Man esot jaunai shkjita, ka kaads, kaut kas vienmeer klausaas. Manas domas un dusmas un visus eksistenciaalos nihilismus. Bet tagad es saprotu, ka es runaaju tikai ar sevi, ka nav neviena un nekaa kam ruupeetu man pieraadiit preteejo. Es varu domaat un rakstiit cik uziet par to, kaa man saap sirds un cik dziive ir neizturama, kjeceriigi ticot, ka tas ir mans attaisnojums to nedziivot normaalos veidos. Bet iisteniiba ir taada, ka nav nekaa, un es varu dariit jebko un viss viens. Viss kas ir iists ir laiks, kas leeni iztek, bet aatraak nekaa es to izjuutu.
Taapeec es iisti neuzskatu, ka vispaar ir jeegas censties dziivot airaujoshi, visi mirst un es nomirshu, un viss ir pohuj. Vieniigais, kas cilveekiem liek par to visu iespringt ir iluuzija, ka kaadam kaut kur par vinjiem bezgaliigi un bez nosaciijumiem nav pohuj. Bet jebkaada ruupeeshana par citiem ir tikai un vieniigi egoistiska. Shaadas iluuzijas paliidz cilveecei izdziivot un ir biologjiski, evoluucijas radiitas. Cik pretiigi, man laikam atkal saaksies panikas leekme.

senaak man par visu kaut ko gribeejaas raudaat, jo es jutos dramatiski, taa it kaa man buutu nodariits netaisniigi paari. tad es raudaatu un praataa domaatu kaut kaadas domas vai fraazes un daudzus 'kaapeec' un 'luudzu'. tad man buutu noraudaata seja, un es vinju mazgaatu ar remdenu uudeni, un tad ietu guleet, un varbuut turpinaatu raudaat sapnjos. bet tagad es jau sen neesmu taa raudaajusi, varbuut peedeejo reizi kaut kad decembra saakumaa, un tas bija tikai deelj zeena. man shkjiet es ar gadiem, ar laiku pazaudeeju speeju buut tragjiskai, dramatiskai, izmisushai. tas ir kaa pasaules aina atklaajas manaa priekshaa, un es nevaru vairs spekuleet, jo es visu redzu kaa tas ir, un lai kaa es agjiteetu pati savas emocijas, aina no taa nemainiisies, jo nav taada speeka. tas ir kaa kad neo gaidiija, ka oraakuls vinjam pateiks, ka vinjsh ir the one, bet vinjsh tam neticeeja, taapeec oraakuls vinjam pateica, ka vinjsh nav the one, un iedeva vinjam cepumu, un neo bija nesaprashanaa un viilies, un pat neapeeda cepumu, jo vinjsh dabuuja to, kam vinjsh spiitiigi gribeeja ticeet, bet iisteniibaa vinjsh bija the one, vinjsh tikai to veel nevareeja un negribeeja redzeet.

kaa parasti ir gandriiz pavasaris un manii raisaas dziljas paardomas par dziivi. es gaidu vasaru, kad varbuut kaut kaadu apstaaklju sakritiibas peec, es atkal guleeshu uz sedzinjas zaalee, zem augstiem kokiem, un smeereeshu uz luupaam zemenju sulu, un ar telefonu focheeshu skudras, un daba buus tik slinka un mieriiga un smaga un smarzhiiga, un elektriska un klusa un skalja un varena un vienaldzaiiga un laipna un bagaatiiga. jo vairaak es izdomaaju, jo mazaak man paliek praataa. neizdomaatas domas ir kaa neizlasiiti e-pasti. tu vinjus atliec un negribi lasiit, jo tad buus uz vinjiem jaareagjee. bet kad paskaste ir tuksha tad ir miers. mans praats nocietinaas un kljuust stiprs. un es vairs neesmu jauna un muljkjiiga un izmisusi, un mani sevis ir aizvien mazaak zheel. lai arii mana dziive ir bijusi kaa patvaljiiga upe, es domaaju es esmu labi liidz shim nodziivojusi, esmu iegaajusi plashaa gultnee. es domaaju, ka kontrole paar praatu taa atpaziishanaa, ir kontrole paar emocijaam, un kontrole ir laba.

tagad es ieshu guleet.