Ruugtums nekad nebeidzas. Es daru lietas, gaidot, kad paliks ruugti. Ruugtums ir aiz stuura. Ja prieks ir kaa gaisma, tad ruugtums ir kaa eena. Jo lielaaks prieks, jo stipraaks ruugtums. Man shovakar ir ruugti, mazliet ruugtaak nekaa normaali, jo man ir prieks par citiem un par pasauli. Man ir prieks par to, ka ir cilveeki, kuru eksistence, izpausmes mani sajuusmina. Es uz vinjiem skatos kaa uz suliigu kumosu prieksh kaut kaadiem dieviem, kaa uz vissvaigaako vasaras riitu, kad viss ir dziivs un tiirs kaa esence, ka tas vairs neshkjiet iists.
Man ir ruugti, jo es to nenoveerteeju. Vai vispaar kaads var saprast, ko noziimee pienaaciigi noveerteet aktiivaa noziimee? Par to, ka laiks iztek un es nespeeju aktiivi noveerteet, ka es veel kaa spiitiigs lox turos pie iluuzijaam, kas ir aukstas un tukshas, bet shkjiet nepiecieshamas.
Vai ruugtums visu virza? Vai ruugtums ir tas, kas rada skaistumu? Kaada ir atshkjiriiba starp pliku skaistumu un ruugtu skaistumu? Vai visaadas konflikteejoshas sajuutas sirdii ir svariigas? Es izteelojos kaa tuukstosh filozofu reizee man bljauj ausiis, ka es esmu stulbs beebis, jo neatceros, ka viss, ko es saku ir vitgenshteiniski vienlaga, ka man nevajag uz jautaajumiem gaidiit atbildes, un ka mani jautaajumi ir vaaji un neko neizsaka, kaa vien to, ka es nespeeju dziivi pienjemt taadu kaada taa ir, bez pamatiem, vienaldziiga, aktiiva, notiekosha.
Kam ir vairaak vienalga – tuukstosh filozofiem vai dziivei?
Es domaamju, ka vieniigais, ko es gribu dziivee, jo man tas shkjiet vissvariigaakais, ir aktiivi noveerteet.
Manas zheelabas ir tik dziljas kaa naave, es domaaju, ka naave ir vairaak dzilja, kaa bezgaliiga grimshana. Zheelabas par to, kaa ir buut dziivam cilveekam. Un man ir neerti un gruuti kaut ko saciit, dazhreiz, jo ir tik viegli aizvainot dveeseli.
Bet kameer es sho domaaju, katrs cilveeks dara dazhaadas lietas, un taa vajag, citaadaak es sho nevareetu domaat meriigi. No otras puses, man vienalga kas ar citiem notiek, man vienalga kas ar mani notiek, lietas vienkaarshi notiek.