aizvakar laizhoties miegaa man bija praataa vizuaala doma apvienota ar sajuutu, kas man radaas, klausoties kurtu vile. vinju klausoties, vienmeer mani paarnjem asociaacijas, sajuutas par vasaru. mana apzinja iepluust pusnomoda sapnii par to kaa es esmu dabaa un ir nenoteikta vasara, kad daba iekaapj pashaa magjiskaakajaa pasaules dimensijaa, kas shkjiet muuzhiiga, jo laimes ir tik daudz, ka taa pluust paari laikam. ir augsti zalji koki, un es varbuut eju pa celju, kam vienaa pusee ir augsti zalji koki un kruumi, un otraa pusee neliela nogaaziite, varbuut kaut kur aiz kokiem ir mezha upe vai dziljsh ezers, un es ejot varbuut eedu dzidru un saldu aabolu, vai smarzhoju mezhroziiti, vai skatos kaa vakara saules staros dejo putekliishi vai lido spaares. dazhreiz es domaaju, ka man blakus uzrodas kaads aizraujoshs cilveeks, bet shoreiz bija citaadi. liidz ko man blakus uzradaas kaut kaads zeens, es uzreiz vinju ar saviem apzinjas speekiem neitralizeeju un vinjsh pazuda. es paliku viena pati uz celja, un viss apklusa, un apkaart bija tikai augsti zalji koki, un man bija taada sajuuta, ka vinji bez vaardiem man teiktu, ka visa mana apkaartne dabaa man bez vaardiem teiktu 'hei tu piederi mums, tu esi dalja no mums, tu esi sheit, un mees esam kopaa, un tu esi viena un ir debesis un mees esam augsti koki un mees piederam tev, un viss ir sens un piesaatinaats' man no taas sajuutas radaas klusa sajuusma un paarlieciiba, un es nokljuvu laimiigaa limbo. kur es smaidiiju pret kokiem un domaaju 'jaa, taa ir' un man shkjita, ka mana dveesele atleeca no zemes, un es leeni dreifeeju virs zemes un es vairs nejutos, kaa skumjsh cilveek-viistuliitis, kas visiem trauce un neiederaas un baidaas un juutaas vainiigs. es gandriiz jutos, kaa viens no tiem kokiem. man laikam pirmo reizi muuhzaa bija mezhoniigs prieks par to ka es esmu viena un dziiva. man bija prieks, jo man shkjita, es no sirds ticeeju, ka es piedru kokiem, un ka es atrodos.

ir gruuti taadu pusnomoda sajuutu aprkastiit vaardos, jo viss izklausaas muljkjiigi. tas ir aptuveni kaa deivida lincha filmas, kur vinjsh tur uztaisa kaut kaadu sirreaalu ainu, ko skatoties caur noziimeem un vaardiem vaardiem shkjiet kaut kaadas dumjiibas, bet vienkaarshi skatoties, rodas magjiskas nojausmas un aarpus-noziimju saprashanas.

man shkjiet dziivot var, kameer ir ticiiba, ka kaut kur ir labi.

es vientulji, bet mieriigi dzeru alu no bundzhinjas un eedu melno shokolaadi, istabaa deg naktslampinja. man shkjiet peec kaadaam paaris nedeeljaam mees ar juusanu sakravaasimies un aizbeegsim. nothing's no good.

man patiik noziekjeeties ar tigerbalm, tad juut ka tur taads kjermenis vispaar ir, jo tur kur vinju uz aadas uzsmeeree ljoti auksta/karsta/tingling sajuuta reizee, un sasegties ar segu, un klausiities kaarenu daltoni.

man ir apnicis izjust speejas emocijas par lietaam, kuraas pashaas nav ne emociju ne apzinjas ne nekaa. es gribu buut nihilists attieciibaa uz visu iznjemot kokus un ezerus. man neviens neko nevar padariit, jo es juutos mieriigi, un es izjuutu solidarizaaciju ar visiem pasaules nihilistiem.

noskatiishos vienu epizodi true detective un ieshu pie miega un tas arii viss.