pagaajushaa martaa vai apriilii, vai pat februaarii, vai varbuut maijaa, mani bija paarnjeemusi eksistenciaala kulminaacija, es nekad nebiju jutusies tik eksistenciaali neskaidri yet kristaalskaidri, kad tas reizee ir skaisti. taa kaa tu buutu pashaa veetras actinjaa, un es ljoti biezhi klausiijos cat power - he turns down, un katru reizi, kad taa dziesma manaa spotify randomly uzliekaas tagad, es ljoti dzilji atkal juutos kaa tas 'es' no 2013 gada pirmaas puses, kas man ljoti patika.

es toreiz dziivoju savaa peedeejajaa iistajaa birmingham bedroom, kur man katru nedeeljas nogali vajadzeeja berzt nost peleejumu no sienaam, bet no riitiem, kad abas meitenes bija aizgaajushas uz darbiem, es izgaaju uz balkona, un skatiijos preteejaas augstceltnes spoguljstiklos saulleektu, dzeeru vaajpraatiigi stipru kafiju un piipeeju cigareti. veel es gaaju garaas pastaigaas uz to rajonu, kur bija mana ieprieksheejaa bedroom, un tad nesu maajaas viina pudeli, es mazliet arii ziimeeju sirreaalas un kraasainas lietas, un jaa. tas bija tik lieliski, bet toreiz man taa nelikaas. es zinu tikai peec tam, kad ir noticis.